Arnolds Bērzs

Kurzemes hercogvalsts galvaspilsētā Grobiņā.

Ir kāds periods Kurzemes hercogistes vēsturē,

par kuru vēstures literatūrā nav atrodamas gandrīz nekādas tuvākas ziņas. Tas ir nedaudz garāks periods par gadu, kad hercogs Jēkabs pēc zviedru gūsta uzturējās Grobiņas pilī un veltīja visus savus spēkus un enerģiju karā nopostītās Kurzemes hercogistes saimnieciskajai atjaunošanai. Šim tematam ir veltīts uz Kurzemes hercogu arhīva studijām balstītais rakstu cikls.

1. Zviedri karo ar poļiem Kurzemē

Visa 17. gadsimta pirmās puses Eiropas vēsture ir saistīta ar Trīsdesmitgadu karu (1618 – 1648). Vienā pusē te bija Austrijas katoliskā Habsburgu dinastija ar saviem sabiedrotajiem – Spāniju, Itāliju, Poliju un Vācijas katoliskajiem firstiem, bet otrā – protestantiskā Eiropa: Zviedrija, Anglija, Dānija, Vācijas protestantiskie firsti, kā arī Krievija un katoliskā Francija. Šajos apstākļos ļoti smagi klājās tādai vasaļvalstiņai, kā protestantiskajai Kurzemes hercogistei, kas atradās katoliskās Polijas vasaļatkarībā. Jau hercogs Frīdrihs 1629. gadā panāca Kurzemes neitralitātes atzīšanu kā no Zviedrijas, tā arī no Polijas puses. Neraugoties uz to, laika posmā no 1629. līdz 1635. gadam gan vienu, gan otru karaspēks parādījās Kurzemē un aplaupīja ne tikai zemniekus, bet arī pašu hercogu. Tikai 1635. gadā ar Šturmdorfas līgumu tika noslēgts uz 20 gadiem pamiers starp Zviedriju un Poliju un kara lauks pārvietojās no Kurzemes uz attālākiem reģioniem.
Jaunais hercogs Jēkabs saprata kādas sekas būs tam, ja atjaunosies karadarbība starp Poliju un Zviedriju. Viņš pielika visas pūles, lai panāktu miera noslēgšanu starp šīm valstīm, bet tā kā to sasniegt bija grūti, tad jau 1647. gadā viņš dabūju oficiālu Zviedrijas karalienes Kristīnes apliecinājumu par Kurzemes neitralitātes atzīšanu. 1655. gada 16. janvārī tādu pat apliecinājumu hercogs Jēkabs ieguva no Polijas.
Taču 1654. gadā Zviedrijas tronī kāpa Kārlis X Gustavs, kurš saskatīja kara neizbēgamību ar Poliju un tāpēc atteicās atzīt Kurzemes neitralitāti.
1655. gadā sākās Zviedru – poļu karš, kas turpinājās līdz 1660. gadam.
Līdz pat 1658. gadam hercoga Jēkaba diplomātijai izdevās izlocīties starp karojošajām pusēm. Viņš maksāja gan naudā, gan natūrā kā vienai tā otrai pusei, līdz zviedru ģenerālfeldmāršals Duglass 1658. gada 16. oktobrī naktī uzbruka hercoga Jelgavas pilij, saņēma pašu hercogu ar visu ģimeni gūstā. 1658. gada 8. novembra naktī hercoga ģimeni iesēdināja vienkāršās platdibeņu laivās un pa Lielupi no Jelgavas aizveda uz Rīgu, bet 1659. gada pavasarī nosūtīja uz Ivangorodu pie Narvas.
Zviedri okupēja Kurzemi. Duglass 1658. gada 19. oktobrī nosūtīja Liepājas rātei vēstuli, kurā paziņoja par Jelgavas ieņemšanu un pieprasīja Liepājai pāriet zviedru pusē. Liepājnieki atbildēja, ka viņi ir zvērējuši uzticību hercogam un nedomājot savu zvērestu lauzt. Pilsētas nocietināšanai viņi viena konstebla vadībā sāka celt brustvēru gar upi un uz pakalniem izripināja 6 lielgabalus.
Atzīmējot liepājnieku uzticību, Polijas karalis Johans Kazimirs 1659. gada 12. februārī deva tiesības pilsētai iekasēt 10 grašu lielu muitu no katriem 100 florīniem. (30 graši = 1 florīns; 3 florīni = 1 dālderis)
Jau 1658. gada beigās visa Kurzeme, izņemot Ventspili un Liepāju, bija zviedru rokās. Hetmans Komarovskis ar poļu-lietuviešu karaspēku pameta Kurzemi. Tomēr karadarbība turpinājās. 1659. gada janvārī Kurzemes jātnieku komandieris Bergs ar Kurzemes un Piltenes rotām uzbruka Sakas pilij, kurā atradās zviedru rota un Sakas zemnieku vienība Kurzemes pulkveža Fabiāna Ernsta Zakena vadībā. Aplencēji sagrāva cietokšņa sienu un naktī ieņēma Sakas pili, apkāva visus zviedrus, bet jātnieku virsnieks Zakens divkaujā nogalināja savu brāli.
Šī kara laikā leģendārs kļuva leitnants Johans Lībeks, vai kā viņu sauca, Aklais leitnants, jeb Aklais Valentīns, jo viņš kādā kaujā bija zaudējis vienu aci. Viņa vienības pamatkodolu veidoja zemnieki, un viņš sekmīgi piekopa partizānu kara taktiku. Netālu no Liepājas viņš uzbruka kādai zviedru rotai 35 cilvēku sastāvā un 21 saņēma gūstā un aizveda uz Klaipēdu.
Tomēr, neraugoties uz to, ka 1659. gada sākums šķita cerīgs, zviedri 12. aprīlī ieņēma Ventspili, 15. aprīlī Liepāju un nedaudz vēlāk Grobiņu. Liepājas garnizons, kas sastāvēja no 300 poļu – lietuviešu kareivjiem, jau iepriekš bija atstājis Liepāju. Duglass uzlika Liepājai kontribūciju – 10 000 mārciņas maizes, 40 mucas alus un 8000 dālderu, no kuriem 3000 bija jānomaksā nekavējoties, 36 zirgus un 18 vedējus 12 lielgabalu un 2 mortiru aizvešanai. Duglass konfiscēja visu labību, kas atradās Liepājas noliktavās un ierīkoja zviedru muitnīcu. No Liepājas Duglass devās uz Skodu, kur nocietinājās.
1659. gada jūnijā hetmanis Komarovskis, saņēmis no Prūsijas papildspēkus atkal virzījās pret zviedriem. Duglasam palīgā no Vidzemes steidzās zviedru ģenerālis Aderkass, bet piecas jūdzes no poļu robežas viņu sakāva Aklā leitnanta korpuss. Pašu ģenerāli saņēma gūstā un kā izpirkumu viņš atdeva leitnantam savu sudraba pulksteni. Aderkasu sagūstījis latviešu karognesējs Šmerliņš un apvaicājies: “Vai tu tas bišu tēviņš esi?”
1659. gada 22. jūlijā Brandenburgas dragūni Šēneiha vadībā kopā ar Kurzemes zemniekiem pie Bārtas sakāva divas zviedru jātnieku rotas, kas bija nākušas no Grobiņas, Grobiņas komandanta Armsfelda vadībā.
Aklais leitnants ar savu 2000 zemnieku un 400 kavalēristu lielo korpusu ieņēma Jelgavu un devās uz Rīgu, tā kā zviedri bēga no Pārdaugavas.
23. augustā Liepājā ienāca poļu hetmanis Komarovskis, bet jau pēc dažām dienām tā atkal bija zviedru rokās. Zviedru korpuss, kas bija ieradies no Skrundas, gribēja šeit nocietināties, bet tomēr nejutās droši – 40 cilvēkus nosūtīja uz Grobiņu pie Armsfelda, bet pārējie ar kuģi devās uz Rīgu, pirms aizbraukšanas aizdedzinot pilsētu. Arī Grobiņas pils drošākai aizsardzībai zviedri nodedzināja Grobiņu. Tomēr domu nocietināties Liepājā zviedri nepameta. Zviedru virsnieka vadībā, kurš jau bija vadījis Skrundas un Grobiņas nocietināšanas darbus, tika celta skansts pie Pērkones upes, lai segtu Liepājas dienvidus pret iespējamu poļu uzbrukumu.
Tomēr 1659. gada 3. oktobrī Liepāju ieņēma Šēneiha Brandenburgas pulks, bet 9. oktobrī krita Grobiņas cietoksnis. Grobiņas iedzīvotājiem bija jāpasniedz uzvarētājiem 20 mucas alus, maize un pārējais proviants. Uzvaras dzīrēs hetmanis Komarovskis tā piedzērās, ka naktī viņu vajadzēja ievelt ratos lai aizvestu uz lietuviešu nometni. Braucot ģenerāļa kuntuša piedurkne ietinās ritenī un ģenerāli nožņaudza. Par poļu karaspēka jauno pavēlnieku kļuva ģenerālis Polubinskis. 1660. gada 10. janvārī poļi ieņēma Jelgavu. Bet Liepājai bija jāuztur poļu garnizons līdz 1660. gada aprīlim un tas nebija lēti. Piemēram, Šēneiha Brandenburgas pulka uzturēšana, kas no 1659. gada 18. jūnija līdz 1660. gada 9. aprīlim bāzējās hercoga Nīcas muižā, izmaksāja 4239 florīnus.

1660. gada pavasarī Olīvā tika noslēgts miers starp Zviedriju un Poliju. Hercogam Jēkabam tika atļauts atgriezties Kurzemē.

Attēlā: Grobiņa 1637. gadā. No Kurzemes hercoga mērnieka Tobiasa Krauzes izgatavotā Liepājas un apkārtnes plāna.
Attēlā ar punktēto līniju apzīmēts Liepājas Grobiņas ceļš. Starp to un Ālandes upi atrodas fon der Rapa zeme, bet pie ceļa Rapam piederošais krogs. Ālandes kreisajā krastā atrodas Šemēlija (Šomēlija) muižiņa, kuru hercogs Jēkabs ieķīlās Pēterim Batenam. Grobiņa attēlota shematiski. Ap baznīcu un pili lokveidā gar vienu ielu iezīmēti nami, priekšplānā kāda četrkorpusu celtne, domājams, noliktavas. Uz Ālandes upes atrodas dzirnavas. Upes dienvidu pusē hercoga Grobiņas muiža. Tālāk soda vieta un kapi (iespējams, tagadējo Limbiķu kapu vietā).
Cienījamā redaktores kundze!

Piedāvāju pirmos gabaliņus no tēmas, kas mani vajā tāpēc, ka Latvijas historiogrāfijā, neskatoties uz savu nozīmību, tas ir gandrīz absolūts baltais plankums. Iespējams, ka tieši Grobiņā pavadītais hercoga Jēkaba gads, kad ārkārtīgi smagos apstākļos bija jāveic kara izpostītās valsts atjaunošana, vislabāk raksturo šo ģeniālo personību.
Lai pielāgotos avīzes iespējām, domāju veidot ciklu no īsiem rakstiņiem bez avotu norādēm. Tomēr apstrādāšu savākto materiālu šādā formā tikai tādā gadījumā, ja Jūs to tiešām varat izlietot.

2. Hercoga Jēkaba atgriešanās no gūsta.

Hercogistes Augstākā Padome jau 1660. gada sākumā bija izvēlējusies Liepāju par savu rezidenci. Ierašanās laiks prasa precizējumu. Jebkurā gadījumā 1660. gada 16. februārī hercogistes virspadomnieki vēl bijuši Kuldīgā. Iespējams, ka kanceleja izvietojās Liepājas pilsētas rātsnamā, bet virspadomnieki Liepājā pastāvīgi neuzturējās. Viņi dzīvoja savos īpašumos un Liepājā iebrauca tikai amata darīšanās. Diemžēl vēstures literatūrā gandrīz pilnīgi trūkst ziņu arī par hercoga valdības darbību Liepājas periodā.
Tomēr šeit varam atzīmēt kādu interesantu korespondenci. 1660. gada 23. martā Brandenburgas Valsts padomnieki no Kēnigsbergas (respektīvi, Brandenburgas kūrfirstam piederošās Prūsijas hercogistes valdība) rakstīja Kurzemes hercogistes virspadomniekiem, acīmredzot jau uz Liepāju. Esot jau pagājis gandrīz gads kopš Zviedru iebrukuma dēļ no Kurzemes aizvestie hercoga zirgi ir izmitināti pa Brandenburgas kūrfirstam piederošajām muižām un tiek apgādāti ar visa veida barību, bet māju saimniekiem, kur tie tiek turēti tiek ik nedēļu izmaksāta uzturēšanas maksa. Bet tā kā tagad tur paši izjūt lielu trūkumu un Kurzemes lielākā daļa no zviedru iebrucējiem ir atbrīvota, tad lūdz iespējami drīzākā laikā šos zirgus aizvest uz Kurzemi atpakaļ.
Kurzemes hercogistes virspadomnieki no Liepājas uz to atbildēja 5. aprīlī un paskaidroja, ka Kurzemē pilnīgi trūkst zirgiem barības un tāpēc lūdz zirgus paturēt vēl līdz ganību laikam. No Kēnigsbergas tika izsūtīta atbilde 21. aprīlī, ka Brandenburgas kūrfirsts piekritis vēl līdz ganību periodam zirgus paturēt, kaut arī pašiem auzu vairs nav.
J. Juškevičs raksta, ka šie zirgi bijuši no hercoga Lutriņu zirgaudzētavas un tur varēja būt līdz 300 zirgiem. Citas zirgaudzētavas J. Juškēvičs nepiemin.
Ir kāda interesanta vēlāka laika liecība. 1671. gada 13. martā Frīdrihs Kazimirs no Nīcas rakstīja mātei hercogienei Luīzei Šarlotei un tēva vārdā atvainojās, ka viņš – hercogs Jēkabs pats viņai neraksta, jo “tam par cēloni ir tas, ka viņam te vēl ir daudz darāmā ar viņa zirgiem.” Tas varētu liecināt, ka šai laikā hercogam Jēkabam ir zirgaudzētava Nīcā. Varbūt iepriekšminētos zirgus no Prūsijas uz Lutriņiem vairs atpakaļ neaizveda, bet izvietoja tuvāk – Nīcā?
Katrā gadījumā šī epizode ir vēl viena liecība par Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes brāļa Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma palīdzīgo roku hercogam Jēkabam kritiskajos kara apstākļos.
Bez tam ir zināma Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma 1660. gada 11. jūnijā rakstīta atbilde uz hercogistes virspadomnieku 22. maija vēstuli no Liepājas, kurā tie lūguši izvest no hercogistes Brandenburgas karaspēku. Un 1660. gada 28. jūnijā pulkvedis Šēneihs no Tāšiem rakstīja hercogienei Luīzei Šarlotei, ka pēc kūrfirsta pavēles viņš izved karaspēku.

Tostarp Kurzemē gaidīja atgriežamies no zviedru gūsta hercogu. Kurzemes pilis kara laikā bija nopostītas vai izdemolētas. Jelgavā un Bauskā vēl atradās poļu garnizoni. No Jelgavas poļus vēlāk padzīs Aklais leitnants, jau pulkveža pakāpē. Tāpēc bija paredzēts, ka hercogs apmetīsies Grobiņas pilī, kas vienīgā bija palikusi nenopostīta.
1660. gada 24. jūlijā Liepājā kāda anonīma persona, kas sevi apzīmējusi par “kādu labu draugu” ir uzrakstījusi aprakstu par hercoga Jēkaba braucienu mājās no zviedru gūsta. Šis apraksts uz 8 lapām iespiests Kēnigsbergā.
1660. gada 9. maijā Narvas zviedru gubernators ģenerālleitnants Helmsfelds noņēmis hercogam un viņa kalpotājiem apsardzi. Tomēr hercogs nevarēja nekavējoties doties ceļā, jo trūka pasta pajūgu un kariešu. Gatavošanās braucienam ilga gandrīz mēnesi, un kad viss nepieciešamais bija sagatavots, tad hercogs, hercogiene, jaunie prinči (Frīdrihs Kazimirs – 10 gadu vecs, Kārlis Jēkabs – 6, Ferdinands – 5, bet Aleksandrs, kas bija dzimis gūsta laikā bija nepilnus divus gadus vecs), princeses (Luīze Elizabete – 14, Šarlote Sofija - 9, bet Marija Amālija 7 gadus veca) līdz ar lielāko kalpotāju daļu 3. jūnija pēcpusdienā plkst. trijos devās ceļā. Pavadot hercogu no Ivangorodas, viņam tika parādīts pienācīgais gods – salutēja 108 lielgabali no Ivangorodas un Narvas cietokšņu rondeļiem. Hercoga karavānu pavadīja zviedru konvojs - jātnieku rota uz 60 zirgiem un 70 vīru liela kājnieku rota. Pirmā nakšņošanas vieta bija divas jūdzes attālajā Reinholda Vrangeļa muižā. Hercoga bagāža un pārējie kalpotāji no Ivangorodas ar kādu šķuti devās uz Liepāju pa jūru.
9. jūnijā bija sasniegta Mārdu muiža vienu jūdzi no Rēveles (Tallina).
10. jūnijā pēc dievkalpojuma un pusdienām hercoga Jēkaba ekipāžas devās tālāk. Pretī no Rēveles izbrauca Rēveles komandants pulkvedis Ferzens, gubernators Vilhelms Ulrihs ar virsniekiem, Rēveles rātskungi ar namniekiem zirgos un daudzas karietes. Ar saules rietu hercoga Jēkaba ģimene ar visu šo pavadonību svinīgi, lielgabalu salūta sveikta, iebrauca Rēvelē un apmetās pilī. Narvas konvojs no Rēveles devās atpakaļ. Hercoga ģimene tālākā ceļā devās 12. jūnijā un 17. jūnijā notika svinīga iebraukšana Pērnavā.
20. jūnijā bija sasniegta Salacgrīva. Šeit ieradās kurjers ar vēstuli no zviedru ģenerālfeldmāršala Duglasa. 22. jūnijā devās tālākā ceļā, pārcēlās pāri Salacai un ieradās Vilkmuižā, kur hercoga ģimeni sagaidīja Rīgas rātes pilnvarotās personas, kas sniedza mielastu. Šeit hercogiene saņēma sēru vēsti, ka mirusi viņas māte, Brandenburgas kūrfirsta atraitne Elizabete Šarlote.
23. jūnijā pārnakšņoja landmāršala fon Mengdena muižā. 24. jūnijā hercogs iebrauca Rīgas birģermeistaram Flīgelim piederošajā muižā, kur pats birģermeistars sagaidīja hercogu un sniedza visai svītai pusdienas. Pret vakaru hercogs sasniedza Vilka krogu Gaujas krastā, kur pavadīja nakti. Šeit hercogam pretī bija izbraucis Rīgas gubernators Lībstens, baronese Ungerna, kas bija regulāri apciemojusi hercogieni gūsta Rīgas periodā, kā arī daudzi virsnieki no Rīgas un daži Kurzemes muižnieki, kas sveica hercogu ar laimīgu atgriešanos. Visu nakti tika celta pāri Gaujai hercoga bagāža.
25. jūnijā hercogs nobrauca divas jūdzes un šķērsoja Bukultu (Neu-Műhl) upi un pusdienoja Bukultu krogā. Te hercogam stādījās priekšā landrāts Mengdens, viņa dēls landmaršals Mengdens, kā arī daudzi Rīgas un Jelgavas tirgotāji. Apsveicēju vidū bija arī krievu tirgotāju grupa, kas līdz šim sekmīgi tirgojās Kurzemes hercogistē. Tie pēc krievu paraduma, ar galvu līdz zemei klanīdamies, pasniedza hercogam dažas sabuļu un sermuļu ādas. Pēc pusdienām hercogs, visu pavadīts, devās tālāk. Pusceļā līdz Rīgai hercogu sagaidīja ģenerālfeldmāršals Duglass ar savu militārpersonu un Rīgas birģeru svītu. Tā ar cienījamu pavadonību un apliecinot neparastu prieku ar lielu līksmību, ko pastiprināja dubultā zalve no visiem Rīgas lielgabaliem, vakarpusē norisinājās hercoga iebraukšana Rīgā. Turklāt hercogu sveica gan ceļos nometušies, gan stāvoši ar gaisā paceltām rokām, gan smiedamies, gan raudādami divi tūkstoši Kurzemes zemnieku, kas kara apstākļos no bada posta bēgdami bija sabēguši Rīgā, kur viņus visu laiku ar pārtiku apgādāja Rīgas rāte.
7. jūlijā hercogu un viņa svītu līdz Daugavas krastam pavadīja gan feldmāršals Duglass ar saviem pavadoņiem, gan Rīgas dāmas. Otrā Daugavas krastā hercogu sagaidīt līdz ar citiem Kurzemes augstmaņiem bija ieradies landhofmeistars Reke, landmāršals Rummels, kā arī Piltenes novada landrāts Vīgands. Hercogu gaidīja skaista kariete ar logiem un aizjūgtiem skaistiem bēriem zirgiem, kā arī sešas citas karietes pārējai hercoga svītai. Līdz vakaram tika sasniegta Klīvmuiža (Lielupes labajā krastā pretī Kalnciemam), kur pārgulēja nakti.
9. jūlijā pēc pusdienām brauca uz Bērzi, kur hercogu sagaidīja kanclers Felkerzāms, Kurzemes hercogistes amatpersonas un vairāki muižnieki, kā arī pulkvedis Lībeks (Aklais leitnants) ar 4 karogiem. Kanclera apsveikuma runa ilga vairāk par pusstundu, pēc tam pusdienoja un turpināja ceļu uz Dobeli, kur ierīkojās uz naktsguļu. Skaistā Dobeles pils bija tā nopostīta, ka tai vairs nebija neviena loga, nevienu durvju vērtnes.
Dobelē hercogs palika arī 10 jūlijā.
11. jūlijā pēc abiem sprediķiem (hercogienei reformātu, hercogam luterāņu) un brokastīm brauca uz Auci, kur arī pārnakšņoja.
12. jūlijā nakšņoja Lutriņos, bet lielākā daļa kalpotāju un bagāžas tika nosūtīta uz Saldu, kur baku sērgas dēļ palika hercoga ģimene.
13. un 14. jūlijs tika pavadīti Skrundā, 15. jūlijs Tadaiķos.
16. jūlijā pēc pusdienu ieturēšanas hercogs Jēkabs ar visu svītu sasniedza sava ceļojuma galamērķi – Grobiņu.
Noslēgumā anonīmais brauciena apraksta autors atzīmē postu, ko hercogistei bija nodarījis karš. Hercoga muižas bija palikušas bez durvīm un logiem, bet bada nomocītie hercoga nabaga padotie vairāk līdzinājās ēnām, ne cilvēkiem.
17. jūlijs skaitījās un turpmāk tika svinēts kā Kurzemes atbrīvošanas diena no zviedriem. Grobiņas pils bija kļuvusi par hercoga Jēkaba rezidenci un tāda palika līdz pat 1661. gada oktobrim, kad hercogs pārcēlās atpakaļ uz Jelgavu. Varam iedomāties cik grūts, sarežģīts un reizē nozīmīgs bija gadu un trīs mēnešus garais hercoga Jēkaba valdīšanas Grobiņas periods, kad vajadzēja atjaunot, sakārtot un nostādīt uz normālām sliedēm dzīvi kara izpostītajā valstī. Diemžēl vēstures literatūrā par šo periodu mēs atradīsim vairāk leģendu, minējumu un aiz gudras frāzes slēptu nezināšanu nekā konkrētus faktus.

Attēlā: Hercoga Jēkaba mājupbrauciena apraksta titullapa. Apraksts sastādīts Liepājā 1660. gada 24. jūlijā, iespiests Kēnigsbergā.

3. Leģendas un īstenība, jeb stāsta iesākums par Pēteri Batenu

Neko par hercoga Jēkaba valdīšanas Grobiņas periodu nav pateicis savā 1904. gadā jau otrajā izdevumā iznākušajā grāmatā “Kurzemes hercogistes vēsture” Dr. Augusts Zerafims. Tāpat nekas būtisks nav atrodams populārajā un ar faktu materiāliem bagātajā J. Juškeviča 1931. gadā izdotajā grāmatā “Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē”. Erudītais Liepājas vēsturnieks Aleksandrs Vēgners savā 1898. gadā izdotajā “Liepājas pilsētas vēsturē” ar frāzi, ka hercogu mēs vēl 1661. gada aprīlī sastopam Grobiņā, kad viņš svinīgi sagaida Vācu ķeizara sūtniecību, netieši apliecina, ka viņam nav pat zināms, cik ilgi Grobiņa ir bijusi hercoga rezidence.

A. Vēgners vienīgi norāda, ka par lielo postu liecina arī tas, ka Grobiņas novadā, kas savā laikā deva trešo daļu no Prūsijas hercogistes eksporta, tagad pat hercoga ģimenei bija jāsastopas ar pārtikas problēmām, jo hercogiene Luīze Šarlote kādā vēstulē sūdzas par gaļas trūkumu - pastāvīgās zivju barības dēļ viņai sākot rasties veselības problēmas. Viņa jau domājot par savu sudrablietu pārdošanu.

Uz šo periodu A. Vēgners kā īstenību attiecina Žvārdes un Kursīšu mācītāja Georga Vilhelma Krīgera izdotajā 1733. gada Kurzemes kalendārā ievietoto leģendāro nostāstu par hercoga izglābšanos Liepājas apkārtnē no nāves briesmām. Medījot (laikam jau, lai sarūpētu kādu gaļas gabaliņu ģimenei, kam apnikušas nebeidzamās zivju dienas), iestidzis kādā purva muklājā, no kura to izglābis viņa kalpotājs Batens. Aiz pateicības šo apkārtni tad hercogs arī Batenam uzdāvinājis un Batens te uzcēlis muižu. No Batena uzvārda arī esot radies šīs Batas muižas (tag. Cimdenieki) nosaukums. Esot gan arī izteikts viedoklis, ka muižas sākotnējais nosaukums varētu būt bijis – Bada muiža, kā tas atzīmēts 1702. gada kartē.

Tā kā Pēterim Batenam hercoga Jēkaba saimnieciskās darbības Grobiņas periodā būs sevišķi izcila loma, tad vispirms pacentīsimies tikt skaidrībā ar šo personību.

Pagaidām senākā atrastā liecība par Pēteri Batenu attiecināma jau uz 1644. gadu. Hercoga Jēkaba audžumāte hercoga Frīdriha atraitne Elizabete Magdalēna, kas jau dzīvoja savā atraitnes tiesā Dobeles pilī 1644.g. 3. jūnijā rakstīja hercogam Jēkabam, ka tā kā karaļa licente Liepājai un Ventspilij ir atcelta, tad viņa lūdz hercoga mandātu Ventspils iecirkņa rakstvedim un Liepājas krasta soģim, lai no katras ostas licentnaudas saņemtu pusi no viņai pienākošamies 1000 dālderiem. Šo lūgumu hercogiene atkārtoja vēl 1644. gada 30. jūnijā un acīmredzot saņēma formālu hercoga Jēkaba piekrišanu.

1644. gada 6. jūlijā hercogiene Elizabete Magdalēna uzrakstīja vēstuli Liepājas licentes sekretāram Ārentam Neištatam (Neustatt) un nosūtīja to ar savu muižas rakstvedi Gerhardu Kohu. Hercogiene prasīja, lai pret kvīti Koham tiktu izsniegti 500 dālderu no licentes naudas. 11. jūlijā Liepājas licentes sekretārs atbildē Elizabetei Magdalēnai rakstīja, ka viņš to pašlaik nevar izdarīt, jo pēc hercoga Jēkaba 3. jūnija rīkojuma viņam bijis jāizmaksā Kēnigsbergas tirgotājam Pēterim Batenam 2000 dālderu un viņš tam izmaksājis visus kasē esošos 1400 dālderus. Kopš 11. maija Liepājā ir ienākusi tikai viena Lībekas šķute, tāpēc arī licentes kase ir tukša. Ir cerības, ka drīzumā ienāks viens Holandes kuģis, tad arī kasē ienāks nauda. Šī vēstule ir nozīmīga, pirmkārt ar to, ka sniedz informāciju par Pēteri Batenu, kā Kēnigsbergas tirgotāju un otrkārt raksturo tirdzniecisko situāciju Liepājā šai laikā. Stāvoklis kuģniecībā ir pilnīgā krīzes stāvoklī.

1644. gada 3. septembrī Liepājas licentes sekretārs Ārends Neištets rakstīja Elizabetei Magdalēnai, ka viņš esot saņēmis hercogienes 22. augustā rakstīto vēstuli, no kuras redzot, ka esot izpelnījies hercogienes nelabvēlību. Bet tiklīdz ostā esot ienācis holandiešu kuģis un kapteinis ir deklarējis kravu, licentes kasē ir ienākusi nauda, ko viņš ar ekspresi gribējis sūtīt hercogienei. Bet tā kā Liepājas tirgotājs Salomons Hoijers pirms astoņām dienām teicies braukt uz Jelgavu un iegriezties arī Dobelē, tad nolēmis naudu nosūtīt ar viņu. Šodien Hoijers dodas ceļā un naudu aizvedīs. Tātad, šī epizode mums apliecina to, ka hercoga Jēkaba valdīšanas sākumā Pēteris Batens ir Kēnigsbergas tirgotājs un pilda hercoga Jēkaba komisionāra funkcijas.

No 1653. gada mums jau ir liecības, ka Pēteris Batens darbojās Liepājā kā hercoga Jēkaba un hercogienes Luīzes Šarlotes komisionārs. Par to liecina Batena izsniegtā kvīts par viņam šajā gadā uz Liepāju piegādātajiem rudziem:

no hercoga Bukaišu muižas - 21 lasts un 43 pūri,

no Mežamuižas (Grenzhof, tag. Augstkalne) un

Kukuru muižām - 40 lasti un 25 pūri

un no Sesavas - 21 lasts un 43 pūri.

Kopā - 83 lasti un 27 pūri.

Jāatzīmē gan, ka šeit summējot Batenam radusies neizskaidrojama kļūda, jo 84 pūri pieskaitīti par vienu lastu. Rīgā vienā lastā rēķināja 45 pūrus rudzu vai 48 pūrus kviešu un miežu. Kā redzēsim tālāk Liepājā arī rudzus lastā rēķināja 48 pūrus. Tātad šeit 84 pūri vienam lastam ir nenormāli daudz, bet diviem lastiem par maz.

Interesanti, ka Pētera Batena prombūtnes gadījumos noliktavā saimniekojusi viņa sieva Sofija. 1655. gada 9. janvārī viņa izrakstīja kvīti par saņemto labību no hercoga muižām, kas tika izmērīta Bukaišu muižas pārvaldnieka Mihela Zērgestena klātbūtnē. Šoreiz ievesti rudzi no:

Sesavas - 21 lasts un 46 pūri,

Bukaišiem - 14 lasti un 36 pūri,

Kukuriem - 6 lasti un 24 pūri,

Mežamuižas - 21 lasts un 8 pūri,

Friedrihshof - 9 lasti un 12 pūri.

Kopā - 73 lasti un 30 pūri. (Tātad 48 pūri lastā.)

Tā paša 1658. gada 2. martā Pēteris Batens Liepājā kvitēja hercogienei Luīzei Šarlotei no Nīcas muižas amtmaņa Pētera Koskula saņemtos sešus lastus un 50 pūrus iesala, bet 13. martā atkal Sofija Batena no Pētera Koskula saņēma 90 lastus iesala. 1658. gada 27. martā Pēteris Batens Liepājā izsniedza hercogienei Luīzei Šarlotei kvīti par vēl 100 pūriem no Pētera Koskula saņemtu iesalu.

No 1658. gada 20. maija Pētera Batena rēķina hercogam Jēkabam redzams, ka rudzu cena bijusi 48 dālderi par lastu, bet iesala cena būs bijusi 50 dālderi par lastu ( rēķinā ierakstītie 50 dālderi par pūru laikam jāuzskata par Batena pārrakstīšanās kļūdu). Uz šī rēķina ir hercoga kancelejā izdarīta atzīme, ka tas ir pēdējais Batena no Liepājas atsūtītais rēķins (periodā pirms hercoga gūsta).

Pēc hercoga Jēkaba ierašanās Grobiņā sākās ļoti aktīva Pētera Batena sadarbība ar hercogu. Liekas tieši šajā periodā Batens arī ieguva minēto muižu.

Var jau būt, ka Batens ir arī glābis hercoga Jēkaba dzīvību, bet par to mums nav nekādu dokumentālu liecību, taču zināmu skaidrību Batas muižas lietā ienes kāds nākošā hercoga - Jēkaba dēla Frīdriha Kazimira 1684. gada 7. novembrī Jelgavā izdots dokuments.

Tas apliecina, ka hercogs Jēkabs Pēterim Batenam daļēji aiz žēlastības (tātad, kā atlīdzību par pakalpojumiem), daļēji kā ķīlu viņam, viņa sievai un pameitai uz mūžu nodevis mirušā Mārtiņa Šomēlija muižu Grobiņas pilsnovadā. Tagad (t.i., 1684. gadā), kad Pēteris Batens un viņa pameita jau ir miruši, Batena padēls, Liepājas rātskungs Johans Konrāds griežas pie hercoga Frīdriha Kazimira un paskaidro, ka viņa māte (Sofija Batena), kurai uz dzīves laiku valdījumā ir Batas muiža, ir ļoti vārga un tik tikko turas pie dzīvības, tāpēc jāatrisina muižas tālākais piederības jautājums. Batens muižu bija dabūjis kā ķīlu pret 6000 dālderu aizdevumu hercogam Jēkabam. Bet pēc tam Batens ir veicis vēl divus aizdevumus hercogam, kuri dzēšami ar 9803 florīniem. Tāpēc Frīdrihs Kazimirs nodod Batas muižu mūža valdījumā Johanam Konrādam un viņa sievai Suzannai Tegderei ar nosacījumu, ka līdz ar to šie 9803 florīni skaitās dzēsti, bet aizdotos 6000 dālderu pēc viņu nāves hercogs izmaksās viņu mantiniekiem.

Vārdu sakot, Batas muižu Pēteris Batens bija ieguvis ķīlā pret 6000 dālderu lielu aizdevumu kara posta dēļ finansu krīzē nokļuvušajam hercogam Jēkabam. Par hercoga Jēkaba naudas grūtībām Grobiņas periodā mums vēl būs iespēja pārliecināties.

Tieši šajā laikā Pēteris Batens iegūtajā muižā izvērsa celtniecības darbus. 1661. gada 9. janvārī hercogas Jēkabs lika mežsargam Johimam Hākam uz Pētera Batena muižiņu piegādāt 60 sienas baļķus 5 pēdu garus un 2 šokus kāršu. Šo rīkojumu hercogs atkārtoja vēl 14. februārī. 1661. gada 12. februārī hercogs Jēkabs lika Nīcas amtmanim Heinriham Koskulam piegādāt Pēterim Batenam 20 zāģbaļķus. 1661. gada 17. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas uzdeva Liepājas krasta soģim nosūtīt Pēterim Batenam celtniecības veikšanai Bārtas namdari Valtu, bet viņa vietā pilsētā atstāt viņa dēlu. 22. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas vēlreiz rakstīja Liepājas krasta soģim par strādnieku nosūtīšanu Pēterim Batenam celtniecības darbos.

(Mēroga trūkums un shematisms senajos plānos rada neskaidrību par to vai Batens atjaunoja bijušo Šomēlija muižu, vai savu muižu cēla citā vietā uz bijušās Šemēlija muižas zemes. Šomēlija muiža 1637. gada plānā ir iezīmēta tuvāk Grobiņai, bet Batena muiža 1702. gada plānā tuvāk Liepājas ezeram.)

1660. gada 29. decembrī hercogs Pēterim Koskulam lika piegādāt Pēterim Batenam 30 vezumus malkas, bet 26. februārī vēl 20 asis

Par hercoga uzdevumā veiktajiem Pētera Batena darījumiem šajā periodā liecina tas, ka 1661. gada 14. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas deva rīkojumu Liepājas tirgotājam Johanam Grotam pie viņa esošos hercoga 1200 dālderus izmaksāt Pēterim Batenam.

1661. gada 4. jūnijā hercogs Jēkabs Grobiņā pavēlēja izsniegt Pēterim Batenam priekš viņa un viņa sievas 400 dukātu (2400 florīnu).

Šajā laikā Pēteris Batens hercoga uzdevumā kārto arī kuģu nofraktēšanas lietas.

Tā 1661. gada 18. martā Pēteris Batens no Liepājas rakstīja Abrahamam Koppmanam Hamburgā un uzdeva viņam hercoga vārdā nofraktēt kuģi ar 20 vīriem braucienam par 1875 florīniem mēnesī. Frakts nauda uz interesēm jāsaņem no hercoga rezidenta Paradona Ēlera. Jāsameklē labs kapteinis un jāpieņem no viņa zvērests hercogam. Uz kuģa jāņem ne vairāk par 20 cilvēkiem, ja iespējams jāiztiek ar 18. Kuģis jāapdrošina ne augstāk par 1½ % un tikai Holandē. Kuģa stāvokli pārbaudīs hercoga kuģu namdaris.

Par Pētera Batena lomu hercoga Jēkaba darījumu veikšanā pēc viņa atgriešanās Jelgavā liecina Hercoga biežā korespondence. Viņš no Jelgavas rakstījis uz Liepāju Pēterim Batenam 1661. gada 17. oktobrī, 10., 12., 14., 18., 25., un 26. novembrī. 12., 14., 16., un 30. decembrī, kā arī 1662. gada 23. janvārī.

Ar Pēteri Batenu mēs sastapsimies arī turpmāk, sekojot hercoga Jēkaba darbībai Grobiņas periodā.

Attēlā: Zviedru karaspēka dislokācijas plāns Liepājā un apkārtnē 1702. gadā. Plānā atzīmēta Batas muiža (Baddenshof).

4. Pārvalde un drošība

Viens no pirmajiem uzdevumiem hercogam Jēkabam pēc atgriešanās Kurzemē bija parūpēties par elementāru paša un ģimenes drošību, respektīvi, nodrošināt Grobiņas pils apsardzi. Hercogistes laikā garnizona dienestu pildīja algotņu karaspēks. Tāpēc jau piektajā dienā pēc ierašanās Grobiņā - 1660. gada 21. jūlijā hercogs Jēkabs rakstīja landmāršalam Vilhelmam fon Rummelam un uzdeva viņam nokomplektēt 500 vīru lielu rotu cietokšņa apsardzībai.
Kad 1660.gada 31. augustā poļi nodeva Jelgavas pili hercogam, arī tur vajadzēja izvietot garnizonu. Tas pats attiecās uz citām hercoga pilīm. Ir zināms, ka 1660. gada 9. oktobrī hercogs Jēkabs pats bija ieradies Jelgavā un no šejienes nosūtīja uzdevumu Bauskas pilskungam un komandantam inventarizēt un savest kārtībā Bauskā esošo militāro inventāru – lielgabalus, lodes, granātas un citus aizsardzības piederumus.
Algotņu karaspēka uzturēšana un ekipēšana pilnībā gūlās uz hercoga kasi. 1661. gada 25. janvārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja par Ādama Šubarta Liepājā ievestajiem audumiem, kuri bija domāti karaspēka mundieru šūšanai. 12. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Ādamam Šubartam uz Kēnigsbergu, ka viņa iesniegtais norēķins par audumu iepirkumu nesaskan ar faktisko daudzumu.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Jelgavu, ka no pasūtītajām 1162 olektīm audekla 500 olektis tikšot nosūtītas uz Bausku, lai tur pašūtu apģērbu Jelgavas garnizonam. Vienam vīram svārkiem un biksēm nedrīkstot izlietot vairāk par piecām olektīm auduma. Tikšot pasūtīta arī zamšāda vamžiem.
1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs rakstīja savam komisionāram Kopenhāgenā Frīdriham Pepingam, atbildot uz viņa piedāvājumu piegādāt musketes. Hercogs gribot zināt, kā ražojumu Pepings sola piegādāt – labas esot dāņu ražotās musketes.
Tomēr situācija valstī saglabājās nedroša. Patvarības atļāvās hercogistē palikušās poļu karaspēka vienības. Taču briesmas draudēja arī no Krievijas, kas līdz 1667. gada Andrusovas pamieram turpināja kara darbību ar Poliju.
Tieši drošības jautājums bija galvenais cēlonis, kāpēc hercogs Jēkabs 5. augustā sasauca landtāgu Grobiņā. Šoreiz šim hercogistes muižniecības parlamentam piemita dažas īpatnības.
Pirmkārt jau, landtāgs Grobiņā notika pirmo reizi, un ne Grobiņas pils šaurība, nedz nelielais Grobiņas miests nevarēja nodrošināt pienācīgu komfortu sabraukušajiem delegātiem.
Otrkārt, landtāgs tika sasaukts neparasti īsā laikā. Parastos apstākļos hercogs landtāga sanākšanu izziņoja vismaz sešas nedēļas iepriekš izsūtot paziņojumu virspilskungiem un pilskungiem, kas to nosūtīja uz vēlēšanu iecirkņiem (administratīvajām draudzēm – Kirchspiel, districtum). Katrs no 27 iecirkņiem sūtīja vienu pārstāvi. Iecirkņa vēlēšanu sapulce sanāca divas nedēļas pirms landtāga un tajā piedalījās visi iecirkņa muižnieki. Sapulcē apsprieda hercoga izvirzītās dienas kārtības jautājumus un noteica, kā par tiem jābalso landtāgā viņu izvēlētajam pārstāvim. Grobiņas landtāgs sanāca jau divdesmitajā dienā pēc hercoga atgriešanās.
Treškārt, 1660. gada 5. augustā Grobiņā sanāca apvienotais Kurzemes un Piltenes landtāgs. Piltenes novada - Polijas karalim tieši pakļautās kādreizējās Kurzemes bīskapijas teritorijas lēņa tiesības tas bija nodevis Brandenburgas kūrfirstam. Sākoties karam 1655. gadā zviedri Piltenes novadu kā Polijai piederošu provinci okupēja. Piltenes muižniecība sāka ar skaudību skatīties uz Kurzemes hercogisti, kas bija saglabājusi neitralitāti un izteica vēlēšanos pakļauties hercogam Jēkabam. Polijas karalis Johans Kazimirs, kas atradās spiedīgos kara apstākļos tam labprāt piekrita un 1656. gada 12. jūnijā kara nometnē pie Varšavas parakstīja dokumentu par Piltenes lēņa tiesību nodošanu hercogam Jēkabam. Hercogam gan vēl nācās samaksāt 50 tūkstošus dālderu zviedriem, lai tie atstātu Pilteni. Tā pēc 1660. gada 30. aprīļa Olīvas pamiera līgumā hercoga Jēkaba tiesības uz Pilteni bija no jauna apliecinātas. 1660. gada vasarā Piltenes novadu Polijas karaļa komisāri nodeva hercogam Jēkabam. Tādā veidā Grobiņas landtāgā sanāca ne tikai Kurzemes, bet arī Piltenes novada pārstāvji – Ernsts fon der Ostens, saukts Zakens no Valtaiķu draudzes un Ēdoles deputāts Gerhards Nolde.
Parasti landtāgi sākās ar to, ka no rīta deputāti piedalījās baznīcas dievkalpojumā. Pēc tam ievēlēja landtāga priekšsēdētāju jeb māršalu. Grobiņā par maršalu ievēlēja Jelgavas iecirkņa deputātu Bartoldu fon Pletenbergu. Pēc landtāga konstituēšanās tika izvēlēta īpaša deputācija, kas devās pie hercoga. Deputāciju sagaidīja hercoga virspadomnieks landmāršals. Pēc tam visus deputātus ieveda hercoga audienču zālē, kur landtāga maršals Pletenbergs uzrunāja hercogu. Hercoga vārdā atbildēja kanclers Melhiors fon Felkerzāms. Tad hercogs apsveicinājās ar katru deputātu un sniedza galma mielastu. Landtāga sēdēs hercogu pārstāvēja hercoga virspadomnieks, landhofmeistars Frīdrihs Johans fon der Reke un hercoga virspadomnieks, kanclers Felkerzāms.
Hercogs Jēkabs un Grobiņas landtāga delegāti landtāga lēmumu parakstīja 1660. gada 13. augustā. Tā pirmajā punktā bija teikts, ka, ņemot vērā bīstamo situāciju, kāda saglabājas šajā zemē par visu vairāk nepieciešams ir apsargāt zemes robežas, ko pieprasa arī Polijas karaļa šīs zemes iedzīvotājiem izdotais Universāls. Atbilstoši tam hercogs bija izteicis priekšlikumus, kādā veidā būtu veicami aizsardzības pasākumi. Bet, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, kad ne tikai visu izlaupa un izēd draugi un ienaidnieki, bet arī liela daļa pavalstnieku bada dēļ ir miruši un muižas lielāko tiesu ir izlaupītas un tukšas, tad deputāti nav spējīgi pieņemt lēmumu par hercoga priekšlikumiem, bet viņi tos apspriedīs draudzēs un jautājumu izlems nākošajā landtāgā, kuru paredzēts sasaukt 16. septembrī.
Tomēr landtāgs pieņēma lēmumu par jātnieku dienesta (Rossdienst) iesaukšanu.
Hercogistē bez algotņu armijas pastāvēja arī lēņa karaspēks jeb tā sauktais jātnieku dienests, kurā no katriem privāto un hercoga muižu 20 zemes arkliem bija jādod viens bruņots jātnieks ar zirgu līdz ar viņa kalpu kājnieku un jānodrošina to uzturēšana. (Kritiskās situācijās varēja tikt noteikts tā sauktais dubultais jātnieku dienests – viens karavīrs no 10 zemes arkliem). Jātnieku dienestu hercogs varēja iesaukt tikai ar landtāga piekrišanu. Tā arī Grobiņas landtāgs noteica, ka “ikviens [muižnieks] pildīs noteikto pienācīgo jātnieku dienestu, proti, apgādās vienu labu vīru vācu svārkos un zābakos ar labu zirgu, labiem segliem, zobenu un pāri pistoļu līdz ar vienu vācu vai nevācu kalpu – kājnieku ar šaujamieroci un zobenu, sarkanos vācu svārkos, kurpēs un zeķēs. Tāpat viņiem pārtika un munīcija 4 nedēļu laikā, bet, jo ātrāk, jo labāk, ir neiztrūkstoši jānogādā Jelgavā. Par vilcināšanos vainīgie tiks sodīti ar 100 dālderiem. Kad zemei briesmas būs garām, tad jātnieki un kājnieki nekavējoties tiks atlaisti /../ Uz tām vietām, kur jātnieki tiks izvietoti ziemas mītnēs, jānogādā zirgiem siens /../”
16. septembrī iecerētais landtāgs tomēr nesanāca. Nākošā landtāga sasaukšanu hercogs Jēkabs izsludināja 1660. gada 12. novembrī no Lutriņiem, kur viņš uzturējās kārtojot turienes manufaktūru darba jautājumus un noteica landtāga sanākšanu Grobiņā 1661. gada 7. janvārī. Vēl 15. novembrī hercogs no Lutriņiem deva rīkojumu Bauskas pilskungam Vilhelmam Korfam veikt pasākumus landtāga nodrošināšanai Bauskas draudzē.
1661. gada 7. janvārī Grobiņā sanāca izsludinātais landtāgs, bet tā lēmums tika parakstīts tikai 3. februārī.
Bez tam 1661. gada februārī Grobiņā hercogs Jēkabs galīgi noformēja juridiskās attiecības ar Piltenes novada muižniecību. 25. februārī Grobiņā tika parakstīta vienošanās (Transaction) starp hercogu Jēkabu no vienas puses un 48 Piltenes muižniecības pārstāvjiem no otras puses. Piltenes muižniecība atzina hercogu Jēkabu par savas zemes valdnieku un pakļāvās viņa jurisdikcijai kā politiskajos tā baznīcas jautājumos. Taču Piltenes muižniecība saglabāja savas privilēģijas un brīvības tiesas lietās. Pirmā tiesas instance viņiem palika Piltenes novada virspilskungs ar tiesas notāru.
Nākošais Kurzemes landtāgs jau notika no 1661. gada 23. maija līdz 2. jūnijam Jelgavā, kaut arī hercoga rezidence joprojām vēl bija Grobiņā. Mēs nevaram pateikt, kurā datumā hercogs izbrauca no Grobiņas uz Jelgavu, bet jau 22. maijā hercogiene Luīze Šarlote no Grobiņas viņam nosūtīja vēstuli. Bez tam viņa rakstīja hercogam no Grobiņas uz Jelgavu vēl 25. un 27. maijā, kā arī 1. jūnijā. 2. jūnijā hercogs Jēkabs Jelgavā parakstīja landtāga lēmumu, bet jau 4. jūnijā viņš bija atpakaļ Grobiņā, jo kā mēs redzējām šajā dienā viņš Grobiņā deva rīkojumu izsniegt Pēterim Batenam 400 dukātu.
No šī perioda mūs varētu interesēt vēl viens hercoga Jēkaba Grobiņā izdotais administratīvais akts. Proti, saskaņā ar Liepājas pilsētas privilēģiju noteikumiem 1661. gada 25. aprīlī hercogs Jēkabs izdeva rezolūciju par Melhiora Šildera apstiprināšanu Liepājas birģermeistara amatā. Liepājnieki viņu ievēlēja pēc tam kad iepriekšējais birģermeistars bija atkāpies no amata aizbildinoties ar vecumu, kaut gan patiesais cēlonis bija hercogam iesniegtās sūdzības par viņa nelikumīgajām izrīcībām. Šajā pašā dienā hercogs Jēkabs uz liepājnieku lūgumu apstiprināja viņu ievēlēto rātskungu Detlofu Izernhāgenu par tiesas soģi (gerihtsfogtu).

5. Ķeizara sūtniecība

1661. gadā no 30. marta līdz 2. aprīlim hercogs Grobiņā uzņēma uz Krieviju ceļojošo Vācijas ķeizara Leopolda I sūtni Augustīnu Meierbergu. Kāda sīka detaļa raksturo to, cik sarežģīta problēma hercogam šajā laikā bija izrādīt pienācīgo godu uzņemot augsto sūtniecību. 30. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Pēterim Batenam, ka gaida ķeizara sūtņu ierašanos, tāpēc lūdz steidzami atsūtīt pāris ūkšas piemērota vīna (1 ūkša = 180 stopi).
Ļoti konspektīvu atskaites ziņojumu par sūtniecības darbību Meierbergs iesniedza ķeizaram pēc atgriešanās 1663. gadā. Tajā viņš rakstīja, ka pēc izbraukšanas no Vīnes 17. februārī sūtniecība nonāca 27. februārī Breslavā (tag. Vroclava Polijā), bet 12. martā ieradās Dancigā (tag. Gdaņska Polijā).
“17. datumā mēs devāmies tālākā ceļā un 30. sasniedzām Grobiņu (Grubinum), kas kalpo par Kurzemes hercoga rezidenci. Uz šīs provinces robežas pēc viņa rīkojuma mūs sagaidīja vairāki muižnieki trijās karietēs, bet, kad piebraucām pusjūdzes attālumā no Grobiņas, mums pretī izbrauca pats provinces priekšnieks ar daudziem muižniekiem četrās karietēs. Hercoga vārdā mūs labvēlīgi sveicot, viņš piedāvāja mums sava valdnieka karieti un aizveda līdz pilij. Izkāpjot no karietes pie lieveņa mūs sagaidīja pats hercogs un piedāvāja mums istabas, kas bija mums paredzētas. Trīs dienas, ko mēs pavadījām pie viņa, mūs uzņēma ar visu iespējamo labvēlību un padevības apliecinājumiem Jūsu Ķeizariskajai Augstībai.
Marta pēdējā dienā mēs izpildījām Jūsu Ķeizariskās Augstības visžēlastīgāko uzdevumu kā attiecībā uz Viņu pašu, tā arī Viņa dzīvesbiedri un Viņam un Viņai nodevām Jūsu Ķeizariskās Augstības vēstules.
Atstājuši Grobiņu 2. aprīlī, mēs 16. aprīlī ieradāmies Secē (Tzendzenium), no kurienes devām ziņu par savu ierašanos maskaviešu vojevodam Koknesē.”
Daudz izvērstāk sūtniecības braucienu, līdz ar plašiem vēsturiskiem ekskursiem A. Meijerbergs ir aprakstījis grāmatā “Ceļojums uz Moskoviju”, kas izdota virākos izdevumos dažādās valodās.
Vispirms jau jāatzīmē sūtniecības nelaipnā uzņemšana Mēmelē (tag. Klaipēda Lietuvā). A. Meierbergs raksta: “ Un Mēmeles cietokšņa priekšnieks un pilsētas valdošās personas izturējās pret mums tik rupji, ka mēs ne ar kādām lūgšanām nevarējām viņus piedabūt sagatavot mums par naudu pajūgus līdz tuvākajai Kurzemes vietai. Tā mums tur nācās gaidīt veselas divas dienas, kamēr nenolīgām citus zemnieku ratus, ar kuriem devāmies ceļā un veikuši 25 jūdzes [(?), acīmredzot verstis] ieradāmies Žemaitijas ciemā Sventājā (Heiligaviam), kur pārnakšņojām.”
Pēc neliela, Žemaitijai veltīta vēsturiska ekskursa. A. Meierbergs turpina: “Nākošajā dienā mēs tūlīt pārcēlāmies pāri tāda paša nosaukuma upei, kas tek aiz pilsētas un kas veido robežu starp Žemaitiju un Kurzemi, un, netālu pabraukuši, ieraudzījām četrus hercoga galminiekus no vietējiem muižniekiem, kas mūs gaidīja. Viņi mūs uzņēma sava hercoga vārdā ar godu un 3 karietēs aizveda uz Rucavu (Rutzaviam), desmit verstis no turienes. Nākošajā dienā, nobraukuši vēl 8 jūdzes mēs jau bijām 2 jūdzes no Grobiņas. Mūs sagaidīja novada pārvaldnieks Johans Frīdrihs Reke ar daudziem pavadošajiem muižniekiem un 4 citām karietēm. Pēc tam viņš mūs hercoga vārdā ļoti labvēlīgi uzņēma un aizveda uz pili ar pašu sava valdnieka karieti. Bet tur, izkāpjot no karietes, uz lieveņa mūs pieņēma pats hercogs un aizveda uz atbraucēju istabām.
No rīta mēs izpildījām pieklājības pienākumu, ko mums visžēlīgi bija uzlicis pats Imperators un kā pret pašu hercogu, tā arī viņa dzīves biedri Aloizu Šarloti, gaišo princesi, Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma māsu.”
Tālāk, noslēdzot Kurzemei veltīto vēsturisko ekskursu A. Meierbergs raksta: “Pie Ventas grīvas, kas iespējams ieguvusi šo vārdu no venediem, kas senatnē dzīvojuši pie šīs jūras, augstienē atrodas neliela pilsēta Ventspils, kur jūra veido ērtu piestātni. Bet vēl ērtāka piestātne ir pie Liepājas salas iepretī Grobiņai. Izmantojot šādas ērtības, hercogs, atdarinot Zālamanu, nodarbojas ar tirdzniecību sūtot pilnvarotos. Viņš savus preču un kara kuģus sūta pat uz Ameriku, kur viņam pieder Tobago sala un uz Austrumu jūras krastiem, kur viņam ir vēl mazāka saliņa, respektīvi, Gambija.”
Šī piezīme apliecina, ka Meierbergs nav Liepājā bijis, bet braucis no Rucavas uz Grobiņu caur Bārtu. Viņa priekšstats par Liepājas salu ir veidojies no 16. gadsimta karšu tradīcijas, kas turpinājās Eiropas kartogrāfijā vēl 17. gadsimtā, kad Liepāja tiek atzīmēta uz salas iepretī jūras līcim tagadēja Liepājas ezera vietā. Turklāt, Meierberga ceļojuma laikā Liepājā vairs ērtas ostas nebija – kuģi uz izkraušanas un iekraušanas laiku stāvēja noenkuroti reidā.
Par tālāko ceļojumu Meierbergs raksta: “2. aprīlī mēs izbraucām no Grobiņas un par tālāko ceļojumu pēc hercoga pavēles gādāja Lietuvas muižnieks un Dobeles vojevoda Frīdrihs Drankovičs. Mūsu ērtībai viņš izmantoja hercoga un savus pajūgus, turklāt bez kādiem izdevumiem no mūsu puses un 13. aprīlī ar pūlēm aizveda mūs līdz Secei uz Zemgales robežas.”
Meierberga sūtniecības sastāvā bija zīmētājs Johans Rūdolfs Štorns. Viņš ceļojuma Kurzemes maršrutā ir piefiksējis desmit zīmējumus. Tiem ir dotas arī īsas anotācijas. Starp citu, šie zīmējumi precizē ceļojuma maršrutu, norādot uz vietām, kas Meierberga aprakstā nav pieminētas un komentāri spilgti parāda to, kāpēc hercogam bija jādzīvo Grobiņā. Tā sauktajā “Meierberga albūmā” ir šādi Kurzemes maršruta zīmējumi ar attiecīgiem parakstiem:
1. Palanga, Žemaitijas ciems Lietuvā, kas pieder Polijas karalim un atrodas trīs jūdzes no Mēmeles. Šeit atrodas pirmais muitas punkts, otrais ir Sventājā, bet trešais Kretingā. Šie trīs muitas punkti katru gadu ienes desmit tūkstošus vācu guldeņu, kas nonāk Polijas karalienei.
2. Grobiņa, pilsētiņa un cietoksnis trīs jūdzes no Bārtas; pieder Kurzemes hercogam, kas 1661. gada aprīlī atradās šeit ar savu sievu, bērniem un visu galmu.
3. Skrunda, Kurzemes hercoga pils, 1659. gadā zviedru nocietināta. Viņiem šeit bija 130 cilvēku liels garnizons un 20 lielgabalu. Šī pils atrodas trīs jūdzes no Padures diezgan ievērojamas upes krastā, kura zem Ventspils ieplūst Baltijas jūrā un tur veido ēru ostu.
4. Saldus pils, un Kurzemes hercoga pilsnovada centrs (Amtshoff) četras jūdzes no Skrundas. Šo pili pēdējā karā 1659. gadā zviedri izlaupīja un nopostīja.
5. Melnais krogs [Schwarthe Krug, Žvārde] Kurzemē, pieder pulkvedim Putkameram, divas jūdzes no Saldus.
6. Auce, Kurzemes hercoga pilsnovada centrs, divas jūdzes no Melnā kroga, Auces ezera krastā.
7. Dobele, Kurzemes hercogam piederoša pils, divas jūdzes no Pokaiņiem, Bērzes upes krastā; šo pili zviedri ir pilnīgi nopostījuši.
8. Zaļā muiža, Kurzemes hercoga pilsnovada centrs divas jūdzes no Dobeles.
9. Emburga, Kurzemes hercoga pils un pilsnovada centrs; tā ir pilnīgi nopostīta un atrodas pusjūdzi no Svētes. Pils priekšā tek liela, plata upe, kas saucas Lielupe (Aa), pa kuru uz leju Zemgalē netālu no Jelgavas pilsētas atrodas lieliska pils, kurā miera laikā ir hercoga rezidence. Pie šīs upes 1658. gadā stāvēja no Zviedrijas atnākušais ģenerālis Duglass ar 8000 vīru lielu karaspēku, no kuriem viņš 400 ar pārsietām galvām sūtīja pa upi lejup, uzdodot tos par slimiem. Nonākuši Jelgavā, viņi nodevīgi ieņēma cietoksni un sagūstīja hercogu ar sievu un bērniem un daudziem galminiekiem, ko pēc ģenerāļa pavēles nosūtīja uz Ivangorodu pie Narvas Ingermanlandē. – Šajā vietā mūs sagaidīja pulkvedis Lībeks ar 40 jātniekiem.
10. Lieliecava, Kurzemes hercoga muiža divas jūdzes no Emburgas, pie palielas upes, kas saucas tāpat. Šeit atrodas pārceltuve.

Attēlā: Grobiņa 1661. gadā. Zīmējums no Meierberga albūma. Attēlā redzama Meierberga sūtniecības iebraukšana Grobiņā. Jātnieku pavadībā pāri dzirnavu aizsprostam brauc trīs karietes. Ceļa kreisajā pusē pretī pilij vienkāršs zvanu tornis ar trim zvaniem. Aiz pils pa labi Grobiņas pilsēta, tajā redzams ugunsgrēks, lai gan Meierbergs to nepiemin.

6. Druvas ir jāapsēj.

Neauglīgs būs jautājums, kurā jomā hercoga Jēkaba ģēnijs izpaudās spēcīgāk, kas viņš bija vairāk – valstsvīrs vai tautsaimnieks. Reizēm rodas iespaids, ka viņa valdnieka un diplomāta darbība bija pakārtota viņa grandiozā biznesa nodrošināšanai. No otras puses, tik mazas vasaļvalsts valdniekam, kura rīcībā turklāt nav vērā ņemama militārā spēka, uzstāties kā pasaules diplomātiskās cīņas smagsvaram nebija iespējams bez vērā ņemamiem ekonomiskajiem līdzekļiem. Taču karā bija sagrautas visas nozīmīgākās hercoga Jēkaba saimniecības nozares: hercoga muižu saimniecība, manufaktūru rūpniecība, kuģniecība un koloniju apsaimniekošana. Šo nozaru atjaunošanai savā Grobiņas periodā hercogs ielika varbūt pat vairāk personisko pūļu, enerģijas, spēka un neatlaidības nekā visas šīs sistēmas sākotnējā radīšanā, kas bija veidota mierīgas valsts pārvaldes periodā.
Vispirms bija jāķeras pie muižu saimniecības atjaunošanas, jo tā nodrošināja ne tikai iztiku, deva eksportpreces un līdz ar to bija nozīmīgs avots tukšās kases pildīšanai, bet arī deva izejvielas daudzām manufaktūru rūpniecības nozarēm.
Mēs jau redzējām, ka hercogam izdevās atgūt Prūsijā saglābtos zirgus. Taču gaļas lopu hercoga muižās nebija palicis vairs praktiski nemaz. 1660. gada 3. augustā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Amsterdamas tirgotājam Bērendam Frēzenam, ka lopi kara laikā iznīcināti un tāpēc lūdza iepirkt un ar pirmo kuģi atsūtīt hercoga muižām vajadzīgās 300 cūkas.
Taču lopu iegādes jautājums nerisinājās nedz viegli, nedz ātri. Par to liecina hercoga Jēkaba 1661. gada 22. februāra vēstule no Grobiņas hercoga rezidentam Amsterdamā Heinriham Mombēram. Hercogs jau vairākkārt esot rakstījis viņam kuģa Temperantia remonta lietā. (Par hercoga flotes lietām īpaši runāsim vēlāk) Tam būtu jānotiek pēc iespējas ātrāk, jo ir dots rīkojums kapteinim Jakobam Dauzenam braukt ar šo kuģi uz Franciju pēc sāls, kā arī paņemt 10 mucas Anžujas vīna un vēlākais aprīļa beigās atgriezties Kurzemē, jo sāls ir vajadzīga lopu iepirkšanai, kuru pašlaik hercoga saimniecībās ļoti trūkstot.
Šajā pašā dienā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Amsterdamu Jakobam Dauzenam un atkārtoja vēstulē Mombēram rakstīto uzdevumu.
Sarežģīta bija situācija ar labības krājumiem. Hercogs personīgi pārzināja katra labības pūra izlietošanu.
Bija jāsagādā ievērojams labības daudzums garnizonu uzturēšanai atgūtajās hercoga pilīs. Tā 1661. gada 26. janvārī hercogs Jēkabs Grobiņā deva rīkojumu par 50 pūru rudzu un 100 pūru auzu izsniegšanu Bauskai, bet 1661. gada 23. februārī pavēlēja nosūtīt uz Jelgavas pili no Grenčiem 2 lastus rudzu un no Bērzmuižas 1 lastu.
Labība bija arī jāizsniedz amatnieku un amatpersonu uzturam. 1661. gada 19. janvārī hercogs lika izsniegt tikko ieceltajam hercoga ieroču meistaram Fīlipam Melleram 6 pūrus rudzu un 3 pūrus miežu, 14. februārī kapteiņa Martina Martensa sievai 24 pūrus rudzu.
1661. gada 28. janvārī hercogs deva norādījumu Kuldīgas amtmanim izsniegt no dzirnavām 8 pūrus rudzu.
1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs uzdeva Nīcas amtmanim Pēterim Koskulam piegadāt pret kvīti Sventājas krasta soģim 10 pūrus miežu iesala un 10 pūrus rudzu.
1661. gada 11. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Palangas žīdu muitniekam (Zolleinnehmer der Juden zu Polangen) Abramovicam, ka nevar apmierināt viņa lūgumu pēc graudiem vai miltiem, jo viņam pašam esot labi zināms, kāds stāvoklis ir hercoga muižās.
Tomēr naudas trūkums spieda hercogu mēģināt atlicināt kādu daudzumu no trūcīgajiem labības krājumiem arī pārdošanai. Tā 1661. gada 4. martā hercogs Jēkabs Grobiņā deva rīkojumu Vecāsmuižas (Newgut, tag. Vecumnieki) amtmanim izsniegt pret samaksu Martenam Blehertam 100 pūrus miežu.
Jau 1660. gada 14. augustā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja vēstules Dancigas, Kēnigsbergas un Mēmeles tirgotājiem, lai uzzinātu, kādas iespējas pārdot auzas. Hercogs gribēja pārdot 150 lastu auzu no savām muižām.
1661. gada 21. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Gerhardam Tomsenam uz Toruņu un izteica pārmetumus, ka viņš neziņo, kur pašlaik atrodas un no kurienes uz kurieni brauc. Hercogs gribot no viņa saņemt ziņas, kāda nauda iet Polijā, kā arī to, vai ir saņemta viena nosūtīto miežu, auzu un griķu (tatarka) graudu partija un kādas pašlaik ir labības cenas.
1661. gada 1. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Kēnigsbergu Ādamam Šubartam, ka saņēmis no viņa detalizētu informāciju par stāvokli labības tirgū. Hercogs viņam piegādās 100 lastu no katras labības – rudzus, miežus un auzas, bet vispirms vajadzētu vienoties par rēķinu un tad gaidīs ziņu, uz kurieni labība jānogādā.
1661. gada 5. martā hercogs Jēkabs rakstīja Ādamam Šubartam, atbildot uz viņa 27. februāra vēstuli par labības sūtīšanu uz Mēmeli, kā arī par vilnas piegādi.
Vispār nav viegli izprotama šī labības iztirgošana laikā, kad par galveno problēmu ir kļuvusi nevis labības pārdošana, bet labības sēklu iegāde, lai varētu apsēt hercoga muižu laukus. Iespējams, ka tai bija spekulatīvs raksturs – hercogs pārdeva labību, lai iegūtu skaidru naudu savu spiedīgo finanšu rēķinu kārtošanai, bet sēklu iepirka uz nomaksu līdz Mārtiņiem. Sēklas meklēšanu hercogs izvērsa visos iespējamajos virzienos.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Hansam Štempelam uz Rēveli. Viņš gaidot no Rēveles sēklas paraugus. Hercogs cerot saņemt no Rēveles sēklai no katras labības – rudziem, miežiem un auzām pa 50 līdz 100 lastu. 1661. gada 12. marta vēstulē hercogs lika Hansam Štempelam iepirkt un ar šķuti atsūtīt 40 lastu graudu sēklai – pusi miežu un pusi auzu.
1661. gada 14. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Jakobam Versmanam Rēvēlē par sēklas labības sagādāšanu un tajā pašā dienā rakstīja Rēveles ģenerālgubernatoram, ka viņš uzdevis Hansam Štempelam un Jakobam Versmanam piegādāt graudus un lūdz viņiem izsniegt pases.
1661. gada 12. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Jakobam Mērmanam Rēvelē, lai sūta ar vienu šķuti iepirkto rudzu, miežu un auzu sēklas uz Enguri. Samaksa uz interesēm (6 %) līdz Mārtiņiem. Graudi jāpieved līdz sējas laikam.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Narvu Hansam Šteinholdam, vai no Narvas nevar dabūt 50 līdz 100 lastu katra veida labības sēklai. Šīs vēstules prasību hercogs Jēkabs atkārtoja 1661. gada 12. marta vēstulē.
1661. gada 5. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas atkārtoti pieprasīja no sava komisionāra Dancigā Albrehta Laues steidzamu informāciju par labības cenām. 12. martā hercogs Albrehtam Lauem apstiprināja iepriekš rakstīto par labības sēklas graudu iepirkšanu.
1661. gada 5. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Albrehtam Lauem un uzdeva vistuvākā laikā paziņot graudu cenu Polijā. Ja graudus nedabūs, tad hercogam ar viņu vispār vairāk nekādu darījumu nebūšot. Sējas laiks nāk virsū un laukus nevar atstāt neapsētus, tāpēc turpmākām ilgstošām sarakstēm laika vairs nav palicis. Un vēl hercogs uzdod atsūtīt 2 vai 3 mucas garšīgo Reinas vīnu, kas garšo hercogienei.
8. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, ka Polijā labības cenas nav tās zemākās, tāpēc uzdod atsūtīt tikai 20 lastus auzu un 30 lastus miežu, bet lai ņem vērā, ka sējas laiks ir pie durvīm.
22. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, ka 40 lasti miežu un 40 lasti auzu sēklu jāizsūta vēl šajā mēnesī, samaksās tiks līdz Mārtiņiem, bet 29. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja, ka no Albrehta Laues 22. aprīļa vēstules uzzinājis, ka kuģis ar iepirktiem 20 lastiem miežu un 20 lastiem auzu no Lībekas ar labu vēju izgājis uz Enguri. Hercogs izsaka prieku par paveikto.
2. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Engures amtmanim Fīlipam Buholcam, ka drīz no Dancigas pienāks kuģis ar labību. Labība tīri jāizgrābj no kuģa, jānosver un jāizsniedz kvīts kapteinim. Kuģis uz ātrāko jāpiekrauj ar malku un jānosūta uz Dancigu. Hercogam ziņu par kuģa pienākšanu izsūtīt dienas vai nakts laikā.
9. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, lai rēķinus par iepirkto labību piesūta Heinriham Mombēram Amsterdamā.
16. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albertam Lauem Dancigā, ka līdz šim vēl gaidot šķuti ar miežiem un auzām, bet Engurē no tās vēl nav ne ziņas, ne miņas. Kāds majors esot ziņojis, ka tā štrandējusi pie Gernihas. Hercogs izsaka pārliecību, ka šķute būs bijusi apdrošināta.
Vēl 20. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem par pazudušo šķuti.
Vienlaicīgi hercogs labību meklēja arī Rīgā. 1661. gada 11. martā viņš no Grobiņas rakstīja Rīgas tirgotājam Heinriham Voldersam un izteica neapmierinātību, ka nav iepirkta un nosūtīta uz viņa un hercogienes muižām labības sēkla.
Arī 28. martā hercogs rakstīja Heningam Voldersam par sēklu iepirkšanu. Sakarā ar šo lietu kārtošanu koktirdzniecība pašlaik esot apstājusies.
12. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Heningam Voldersam, atkārtojot 9. marta vēstulē rakstīto. Tā kā hercogs tagad nevar apmaksāt naudā, tad līdz Mārtiņiem maksās ar asignācijām uz interesēm. Ja varētu piegādāt kaut 60 lastu auzu, tas būtu ļoti labi. Būtu jau iespējams vajadzīgo sēklas daudzumu atvest no Dancigas, bet laika par maz, jo sējas laiks jau klāt.
20. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Heningam Voldersam Rīgā un lūdza izpildīt pasūtījumu.
12. maijā hercogs rakstīja Heningam Voldersam, ka pastāv iespēja, ka šķute no Dancigas ar sāli, miežiem un auzām varētu būt štrandējusi. Ja sēklas nedabūs laikā, tas būs liels zaudējums, tāpēc hercogs atkārto iepriekšējo lūgumu piegādāt sēklu.
1661. gada 8. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Anhaltas hercogam, Askānijas grāfam, Cerbstas kungam Ludvigam par 100 mucām miežu un 100 mucām zirņu sēklu, kas paraugam atsūtītas uz Hamburgu. Gribētu lai sēklu līdz maijam varētu atvest. Par cenu un muitu vienosies hercogiene Luīze Šarlote.
1661. gada 20. aprīlī hercogiene Luīze Šarlote sēklu labībai pasūtīja no Brandenburgas.

7. Rūpniecības un amatniecības atjaunošana

Tieši saimniecisku jautājumu kārtošanai hercogs Jēkabs no Grobiņas devās pirmajā ilgstošākajā braucienā pa hercogisti. Par šī brauciena laiku un maršrutu ir sekojošas liecības. Vēl 1660. gada 8. novembrī hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja vēstules trim dažādiem adresātiem, bet jau 12. novembrī hercogs Jēkabs no Lutriņiem rakstīja par landtāga sasaukšanu. 15. novembrī hercogs Jēkabs vēl joprojām bija Lutriņos, bet 22. novembrī viņš rakstīja no Kalnmuižas (Berge - Tērvete) landmāršalam Vilhelmam fon Rummelam. 1. decembrī hercogs Jēkabs bija Ekendorfā (Ozolmuiža pie Tukuma). Vismaz jau 18. decembrī hercogs Jēkabs bija atgriezies Grobiņā. Tiesa, hercoga korespondence, kas iezīmē šī brauciena maršrutu, vēl neskar saimnieciskos jautājumus. Tie hercoga Jēkaba korespondencē sāk dominēt tikai ar 1661. gada sākumu, kad jau bija jaušama reāla saimnieciskā atdzīvošanās.
Bet kāpēc gan hercogs būtu vairākas dienas uzturējies Lutriņos, ja ne tāpēc, lai nokārtotu turienes dzelzs manufaktūras darbības atjaunošanu. Tieši šī manufaktūra, kas kopš piecdesmitajiem gadiem pārstrādāja vietējo purva rūdu drīz vien hercoga rūpju lokā, spriežot pēc korespondences, parādīsies visbiežāk. Varbūt tieši tāpēc, ka tas nebūt nebija lielākais hercoga metalurģiskais uzņēmums (J. Juškēvičs uzrāda 1 cepli un vienu lielgabalu lietuvi), ar to bija vieglāk atsākt ražošanas atjaunošanu.
1661. gada 16. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Lutriņu amtmanim Nikolajam Korfam, ka cepļa rakstvedis (Hüten Schreiber) sūdzējies par to, ka Korfs viņam nepalīdz ne tikai mazās lietās, bet arī divas govis, kuras viņš nodevis izmitināšanai kādam zemniekam, atņēmis un neatdod. Hercogs uzdod Korfam nodrošināt rakstvedi ar visu nepieciešamo, lai hercogam nebūtu jāiztiesā sūdzības. Tajā pašā dienā hercogs nosūtīja vēstuli arī Lutriņu muižu iecirkņa rakstvedim.
9. maijā hercogs Jēkabs Grobiņā izdeva instrukciju jaunieceltajam Lutriņu cepļa rakstvedim Johanam Šēningam. Norēķini viņam jāiesniedz rentmeistaram Kristiānam Parhemam (Parchemo) Skrundā. Visu dienu viņam jābūt pie cepļa un jāraugās, lai darbs tiktu veikts čakli, jāskatās, lai katru dienu no piegādātās dzelzs tiktu izkalti trīs birkavi. Tajā pašā dienā hercogs rakstīja rentmeistaram Parhemam par Šēninga iecelšanu, kā arī aizrakstīja Lutriņu dzelzslietuves rakstvedim Susrepovskim un uzdeva apmācīt amata lietās Johanu Šēningu, kas iecelts par dzelzslietuves cepļa rakstvedi.
7. septembrī hercogs deva norādījumus rentmeistaram Kristiānam Parhemam lodes un granātas gatavot Lutriņos un sūtīt uz Ventspili.
28. septembrī hercogs Jēkabs deva rīkojumu Lutriņu amtmanim Korfam saņemt no Liepājas rātes pret kvīti līdz Mārtiņiem 50 pūru miežu manufaktūras darbinieku iztikai.
Par Skrundas dzelzs manufaktūras, kurā bija ceplis, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve un šauteņu darbnīca, darbības atsākšanu liecina 1661. gada 5. martā hercoga Jēkaba no Grobiņas nosūtītais rīkojums Skrundas rentmeistaram Parhemam. Tā ir atbilde uz Parhema vēstuli landhofmeistaram fon der Rekem. Hercogs norāda, ka krusta naglas plēšām var izgatavot turpat Skrundas dzelzsāmurā. Turklāt Skrundā drīzumā ir jāierodas dzirnavmeistaram (Müller; te jāņem vērā, ka tā laika avotos par dzirnavām ir saukta jebkura darbnīca, kurā par dzinējspēku ar rata palīdzību ir izmantots ūdens), lai uzstādītu presi. Tad tur būs jāizgatavo viss, kas nepieciešams dzelzslietuvei. Kalējs steidzami jāsūta uz Rucavu. Līdz laikam, kad ieradīsies dzirnavmeistars arī vadmalniekam jābūt gatavam apstrādāt vilnu.
Darbība atsākās plašajā Engures (Uguņciema) manufaktūrā, kurā bija ceplis, enkuru kaltuve, naglu kaltuve, lielgabalu lietuve, zvanu lietuve un virpotava. 1661. gada 4. aprīlī hercogs Jēkabs no Engures muižu iecirkņa rakstveža Hansam Balcera pieprasīja informāciju par saražotās dzelzs daudzumu.
16. martā hercogs Jēkabs nosūtīja rīkojumu Rendas amtmanim Johanam Georgam Klopmanam uzdot kalējam pārraudzīt abas dzirnavas, lai darbs veiktos ātrāk. Rendā bija ceplis un naglu kaltuve. Tajā pašā dienā hercogs atsevišķā vēstulē uzdeva Rendas manufaktūru pārzinim (iepriekšminātajam kalējam, dzirnavniekam – Müller) Melhioram Gurtam, izpildīt to, ko viņam liks Rendas amtmanis.
1661. gadā atjaunojās arī Ēdas, Baldones, Biržu, Vecmuižas un Jelgavas dzelzscepļu darbība. 12. jūlijā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja bargus rakstus Baldones, Vecsaules, Jaunsaules un Vecmuižas domēņu iecirkņiem par malkas nepiegādāšanu Baldones dzelzslietuvei. 29. jūlijā hercogs Jēkabs Grobiņā pieņēma Johannu fon der Bēku par Baldones cepļa rakstvedi, izsniedza viņam instrukciju un pieņēma no viņa zvērestu. Tajā pašā dienā hercogs aizrakstīja Baldones amtmanim par Bēka pieņemšanu darbā un uzdeva nodrošināt viņa apgādi. Vēl hercogs aizrakstīja Vecmuižas amtmanim Georgam Buksam par Bēka iecelšanu un tā kā viņš vēl lietu nepārzina, tad uzdeva viņu apmācīt un instruēt.
5. augustā hercogs Jēkabs rakstīja Vecmuižas amtmanim Georgam Buksam un norādīja, ka visiem Baldones un Vecmuižas kalējiem jāstrādā dienu un nakti, lai drīzākajā laikā izgatavotu 300 cirvju Gvinejas ekspedīcijas vajadzībām. (Par hercoga koloniālajiem plāniem runa būs turpmāk.)
16. jūlijā hercogs deva rīkojumu Jelgavas un Baldones amatniekiem izgatavot visu nepieciešamo stiepļu vilcēja aprīkojumam, bet ieroču meistaram Mihelam Blomenauam uzdeva izgatavot nelielu ierīci monētu kaltuves vajadzībām.
Jau 2. maijā hercogs Jēkabs, komentējot manufaktūru inspektora Klaudija Halgo Lafontēna atskaiti, viņam rakstīja, ka gribētu zināt, kur palikusi dzelzs, kam bija jānāk no Biržiem (Buschhoff).
12. jūlijā hercogs rakstīja Biržu amtmanim, ka, neskatoties uz hercoga rīkojumu, nav atsūtīta relācija, tāpēc nav zināms, kas tur notiek. Tāpēc stāvokļa noskaidrošanai tiks sūtīts inspektors Lafontēns. Hercogs cerot, ka Biržos ir liels labas dzelzs krājums. Kādi 30 vai 20 birkavi ir jāsūta uz Ventspili. Tie jātur sagatavoti nosūtīšanai un pēc rīkojuma saņemšanas jānosūta. 13. augustā hercogs Jēkabs rakstīja inspektoram Lafontēnam, ka tērauds Biržu kaltuvei jālej pašiem, tāpēc tur jāierīko krāsns ar 5 birkavu ietilpību.
Tajā pašā dienā hercogs Jēkabs rakstīja kambarjunkuram N. Vīgandam uz Kalnmuižu, ka nav izpildīts viņa rīkojums par darba atsākšanu 5 – 6 dienu laikā dzelzs ceplī. Liek rīkojumu izpildīt steidzamības kārtībā un atsūtīt izsmeļošu atskaiti. Nav īsti skaidrs, par kuru dzelzs cepli ir runa, jo Kalmnmuižā dzelzs ceplis nav zināms.
Tomēr jāatzīmē, ka Kurzemē saražotās dzelzs daudzums nenodrošināja hercogistes iekšējās un eksporta vajadzības. Jau 1661. gada pirmajā pusē dzelzi un enkurus lielajiem kuģiem atkal ieveda no Zviedrijas. 9. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Ventspils iecirkņa rakstvedim, ka nepieņem viņa rēķinu, jo tajā no Zviedrijas ievestajā dzelzī ir ieskaitīta enkuru lokšņu dzelzs, kas jau ir no zemes izvesta. Tāpēc hercogs pavēl rakstvedim iesūtīt pareizu rēķinu, vai arī “viņš tā priekš sevis izkals vienu ķēdi”.
28. jūnijā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Andreasam Bertramam von Bergeshāgenam. 28. maija vēstulē viņš esot ziņojis par nodomu ierasties, lai iepirktu 2000 birkavu (?) dzelzs Mēklenburgas hercogam. Tagad to nevarēs sagatavot, jo tā vajadzīga partijas nosūtīšanai uz Rostoku, Lībeku vai Vismaru.
28. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja manufaktūru inspektoram Lafontēnam plašu instrukciju, kā jāuzrauga strādnieki, kā jāizdala strādniekiem labība. Tie, kuri slikti strādā, jāpieliek pie ūdens un maizes. 12. aprīlī hercogs nosūtīja Lafontēnam komentāru par viņa iesniegto ziņojumu. Turpmāk uz muižām dzelzi bez hercoga rīkojuma neizsniegt. Jāzin, cik eksportējamo dzelzi saražo vienā dienā. Pilsētām, kurās paliek muižu zemnieki tie jāpieņem kā dienasstrādnieki un jāmaksā alga. Tēraudkalēja dēlam uz pāris gadiem jāiet uz Dancigu mācīties. Lielgabalu stobru urbējiem jāsniedz norēķins par dzelzs izlietošanu, atskaitoties, cik birkavu dzelzs saņemta un kur palikusi tā, kas nav iestrādāta stobros. Naglu kalēja māceklim jāiet atpakaļ strādāt uz Baldoni.
Speciālistu vervēšana bija viena no grūtāk risināmajām lietām. 1661. gada 12. februārī hercogs Jēkabs rakstīja drātsvalcētājam Augustīnam Krakauam, ka esot saņēmis viņa piedāvājumu strādāt un prasīja, lai paziņo vēlamo atalgojumu. 4. jūlijā hercogs rakstīja stieņu dzelzs kalējam Paulam Ārentam uz Gotlandi. 4. jūlijā hercogs rakstīja uz Holandi Johanam Tilam Falkmeram par nepieciešamo speciālistu sūtīšanu: ir atjaunota šauteņu darbnīca un vajadzīgi visiem darbiem spējīgi cilvēki – meistari ar palīgiem, kas spēj metināt muskešu stobrus, meistari urbšanai un slīpēšanai, kā arī zobenu asmeņu kalējs. Šie ļaudis jānosūta pie hercoga rezidenta Amsterdamā Heinriha Mombēra. 5. jūlijā hercogs rakstīja Mombēram par Johanam Tilam Falkmeram doto uzdevumu sūtīt meistarus.

Daudz trūcīgākas ziņas Grobiņas periodā ir par krāsaino metalurģiju, kas darbojās tikai ar ievestām izejvielām. 1661. gada 26. un 27. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja par vara piegādi no Kēnigsbergas un sakarā ar to notikušajām blēdībām.
18. jūlijā hercogs Jēkabs no Grobiņas deva norādījumus Liepājas krasta soģim attiecībā uz misiņkalēju Johimu Grīnu. Jau nākošais hercoga rīkojums par viņu seko 21. jūlijā. Šoreiz viņš tiek nosaukts par šķīvju kalēju.
22. jūlijā hercogs lika izmaksāt sīklietu kalējam Ernstam Drevleram par 4 skrūvēm 6 dālderus.

Samērā daudz rīkojumu hercogs Jēkabs Grobiņā deva attiecībā uz kokrūpniecību un mežu izstrādi. Tie saistījās gan ar uzsāktajiem Kuldīgas pils atjaunošanas darbiem, gan kokmateriālu eksportu, galvenokārt no Ventspils un Engures ostām.
1661. gada 23. septembrī hercogs Jēkabs rakstīja Seces amtmanim Francim fon Dālenam, ka Grigovicam jāsaņem 20 zāģeru pāri un jāved tie uz Enguri.
1661. gada 2. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas lika Kuldīgas amtmanim Matīsam Kīlenam ar 12 zirgiem piegādāt kokus uz zāģētavas celšanas laukumu. 1661. gada 11. februārī hercogs Jēkabs rakstīja Kuldīgas zāģētavas vadītājam - tā kā zāģētavas iekārtošana ir pabeigta, lai ziņo, cik baļķu dienā tiek apstrādāti, kā arī lai paziņo, cik zirgu nepieciešams nosūtīt zāģētavai. Laikam taču šī zāģētava vēl darbu nesāka, jo vēl 18. jūlijā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Kuldīgas amtmanim Fridriham Hopem, ka tā kā zāģētava ir gatava, jāsāk zāģēt baļķi.
1661. gada 9. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas deva rīkojumu par būvkoku sagatavošanu un piegādi Kuldīgas pilij. Sastādīta specifikācija dažāda izmēra spāru baļķiem, kopā 1100 gabalu, kā arī sadalījums pa dienām, cik namdariem cik dienās attiecīgās kategorijas baļķi jāsagatavo.
1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas deva rīkojumu no Matkules piegādāt Rendas zāģētavai 300 baļķu un no Valgales 100 asis malkas Rendas stikla kausētavai. 29. aprīlī hercogs uzdeva Rendas amtmanim Melhioram Heidem visus 3 un 4 collu dēļus pa Abavu sūtīt uz Kuldīgu. Ja trīscollīgo nav tad 200 gabalu jāsazāģē. 21. septembrī hercogs deva rīkojumu Matkules amtmanim Arnoldam Šicam ar 12 zirgiem 8 – 9 dienās aizvest uz Rendas zāģētavu 100 baļķu, 30 – 36 pēdu garus un arī Valgales amtmanim Heikingam 100 baļķu. Tajā pašā dienā par šiem rīkojumiem hercogs informēja Rendas amtmani Melhioru Heidenu.
7. septembrī hercogs deva norādījumus rentmeistaram Kristiānam Parhemam Kuldīgas pilij nepieciešamos baļķus pēc izmēra sagatavot Skrundas mežā. Bez tam noteica uzdevumu nākošajā ziemā nocirst un izvest: 400 - 6 – 7 asu baļķu; 600 – 5 asu baļķu un 500 – 4 asu baļķu. Šajā pašā rīkojumā hercogs lika Skrundas Glāznieku stikla ceplī izgatavot Kuldīgas baznīcas logiem stiklus un piegādāt svinu ierāmēšanai.
Tajā pašā 7. septembrī hercogs Jēkabs rakstīja Kuldīgas amtmanim Henriham Hepneram un uzdeva:
- no pils torņa noņemt lielgabalus;
- no dzirnavām noņemt kārniņus un bojāto vietā podniekam apdedzināt citus;
- piekraut kaļķu cepli ar kaļķakmeni apdedzināšanai;
- apjumt kaļķu cepļa šķūni un krāsni;
- saskaitīt gatavos kārniņus un ķieģeļus;
- pie dzirnavām uzcelt māju;
- salpetru aizvest uz Skrundu;
- pasūtīt trūkstošo sēklu, kā arī ziņot, ja nepietiek naturāliju deputāta (naturālās samaksas) izsniegšanai.
Nozīmīgs mežizstrādes produkts bija ogles, kas bija ļoti pieprasītas starptautiskajā tirgū, gan arī nepieciešamas vietējai dzelzs kausēšanai un šaujamā pulvera izgatavošanai.
Jau 1661. gada 29. maijā hercogs Jēkabs no Jelgavas rakstīja Kristiānam Igelštrēmam, ka no viņa 16. un 17. maija vēstulēm esot uzzinājis, cik malkas un ogļu grib saņemt Rīgā. Kad šis daudzums būs sagatavots, tad par lētu cenu to piegādās.
22. septembrī hercogs lika Ventspils krasta soģim Gerhardam Blokam izvest mucas ar oglēm no Usmas muižas. Tajā pašā dienā hercogs deva rīkojumu Melhioram Heidenam Rendā aizvest ogles uz Ventspili, jo krasta soģim jau esot dots uzdevums nosūtīt kuģi, bet Ventspils amtmanim Vilhelmam Grollam hercogs nosūtīja rīkojumu saņemt ogles no Rendas.
No pelniem vārīja salpetru, kas bija viens no šaujamā pulvera izgatavošanas komponentiem.
1661. gada 26. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Bausku Bistramam, ka visi esošie pelni jāsūta uz Rīgu.
2. oktobrī hercogs Jēkabs no Grobiņas deva rīkojumu Bistramam ar pilnu jaudu dedzināt pelnus Saukā, jo drīz viena partija tiks nosūtīta.

Pastāvīgā hercoga uzmanības lokā atradās tekstilrūpniecība.
1665. gada 5. martā hercogs Jēkabs pavēlēja Liepājas krasta soģim Vilhelmam Holtmanam izsniegt Skrundas vadmalas audējam Konrādam Lambertam vienu birkavu vilnas. Analoģisks rīkojums atkārtojās 23. aprīlī. Bet 27. aprīlī sekoja tāds pat rīkojums attiecībā uz vadmalas audēju Johanu Gercenu. Interesanti, ka līdzīgā 2. jūlija hercoga rīkojumā Konrāds Lamberts jau apzīmēts kā Rucavas vadmalas audējs.
4. aprīlī hercogs rakstīja Skrundas muižu iecirkņa rakstvedim Hansam Renšam un noteica, lai pusvadmalā uz 30 olektīm netiktu izlietots vairāk par 8 podiem vilnas. Savukārt 12. aprīlī hercogs nosūtīja Renšam detalizētu viņa iesniegtā norēķina analīzi un norādījumus: piemēram, visu gatavo buraudeklu sūtīt uz Ventspili, kaņepju un linu sēklas sūtīt uz Liepāju, u.t.t.
19. maijā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja uz Sātiem vadmalas audēju Janu Grolāru.
28. jūnijā hercogs lika izmaksāt vadmalas audējam Hansam Dēreram 18 florīnus.
17. septembrī hercogs Jēkabs lika paziņot Tukuma vadmalas audējam Niklasam Šlekesam, ka viņam jāsaņem no Liepājas krasta soģa 1 birkavs vilnas, ½ mucas mencu, ½ mucas reņģu un 1 muca siļķu. (J.Juškevičs nemin vadmalas austuvi Tukumā.)
Sevišķi hercogs rūpējās par soijas jeb sarža (sevišķas vadmalas audums, kuru ražoja Emburgas un Pienavas vadmalas austuvēs) aušanu. 7. martā hercogs deva rīkojumu Liepājas krasta soģim izsniegt soijas meistaram tādu daudzumu vilnas, cik viņam vajadzīgs. 16. jūlijā hercogs deva rīkojumu Emburgas soijas audējam pārcelties uz jauno māju.
28. jūlijā hercogs rakstīja Emburgas amtmanim Patroklam Lavenšteinam, ka sūdzība par soijas audēju Abrahamu Bernartu, kurš esot saņēmis daudz pārtikas produktu, bet maz padarījis, ir kļūdaina. Tas ir noticis vērpjamo ratiņu trūkuma dēļ. Tāpēc hercogs uzdod amtmanim nodrošināt lai trīs galdnieki 14 dienās izgatavo vajadzīgo ratiņu skaitu, tad redzēs, ka audējs izkļūs no parādiem. Tāda paša satura vēstuli hercogs Jēkabs nosūtīja Emburgas manufaktūru inspektoram Mihelam Mihelsenam. (Par Mihelsena darbības sākumu hercoga Jēkaba dienestā liecina 1661. gada 24. februāra hercoga vēstule Mihelam Mihelsenam uz Mēmeli, lai viņš atbrauc uz Rucavu pie amtmaņa, jo vajadzīgs viņa padoms degvīna brūža ierīkošanā). 29. jūlijā hercogs rakstīja soijas audējam Abrahamam Bernartam, lai viņš paziņo, cik izejvielu saņēmis 1660. gadā un cik auduma izgatavojis 1661. gadā. Nodevis viņš esot divus gabalus rupji zaļpelēkā krāsā, kopā 54 olektis.
24. jūnijā hercogs rakstīja Albrehtam Lauem, ka Pienavā nodegusi Soijas audēja māja ar visām izejvielām un gatavo produkciju. Tajā pašā dienā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja inspektoram Mihelam Mihelsenam un Dobeles amtmanim Kristofam Reinholdam Korfam: pirmajam, ka soijas meistara Hansa nodegušās mājas vietā galdniekiem no Dobeles un Pienavas jābūvē jauna māja, kurā varētu gatavot šaujampulveri; otrajam uzdeva ierādīt, kur ņemt kokus mājas celtniecībai.

Ar kuģniecības atjaunošanu sevišķu aktualitāti ieguva plaša apjoma buru audekla ražošana. 1661. gada 7. septembrī hercogs Jēkabs deva norādījumus rentmeistaram Kristiānam Parhemo tāpēc, ka jābūvē 12 lieli kuģi pēc veco kuģu parauga, pasūtīt visu nepieciešamo 30 000 olekšu buru audekla izgatavošanai. Katrai muižai jānoauž 1000 olekšu auduma.
Jau 1661. gada 17. februārī hercogs Jēkabs uzdeva Ventspils amtmanim Vilhelmam Grollam pie viņa esošo buru audeklu nodot buru meistaram. 5.martā hercogs nosūtīja rīkojumu Kandavas, Mežmuižas, Tukuma un Saldus muižu pārvaldniekiem sūtīt uz Skrundu audējus, kuri var aust buru audeklu. Sevišķi tas attiecoties uz Saldu.
12. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja linaudējam - dreļļu meistaram Fīlipam Melleram, lai paziņo cēloņus, kāpēc viņš nav izpildījis rīkojumu braukt strādāt uz Skrundu.
Jau minētajā hercoga 4. jūlija vēstulē Johanam Tilam Falkmeram par kadru vervēšanu ir pieprasīts audējs (Cambre Weber), vīrs ar sievu, kas var aust biezu linaudeklu, bet sieva balināt, un tā savukārt pieņemtu citu sievu, kas vērptu kaņepes.

Domājams, lielāko daļu vadmalai un linaudamam vajadzīgos diegus vērpšanai sadalīja pa hercoga muižu zemnieku mājām, taču daļu savērpa pie austuvēm. 16. aprīlī hercogs rakstīja Sātu amtmanim, ka vērpējām pēc tam, kad būs beigušas vērpt, jādodas līdz inspektoram Mihelam Mihelsenam.
8. augustā hercogs lika Vecmuižas amtmanim Georgam Buksam uzdot Valles zemniekiem, kuri to spēj, izgatavot lokus (Bügel) lielajiem un mazajiem vērpjamajiem ratiņiem un nodot tos inspektoram Mihelsenam. Tajā pašā dienā hercogs tāpēc, ka darbi kavējas, uzdeva Iecavas, Mežotnes, Jauniecavas, Baldones un Tomes amtmaņiem pēc inspektora sastādītās specifikācijas nosūtīt uz Iecavu vērpējas.

Pie atsevišķām austuvēm pastāvēja arī krāsotavas, kur pārkrāsoja vadmalu, linaudeklu, diegus, arī ādas.
1661. gada 7. martā hercogs Jēkabs noslēdza kontraktu ar Antoniju (arī Patrokls) Grafēniju, kas apņemas ierīkot krāsotavu Emburgā vai citā vietā, kur hercogam tas būtu vajadzīgs. Hercogs maksās 250 florīnu gadā un brīvu uzturu vai deputātu (samaksa natūrā) no Emburgas. 8. martā hercogs kontraktu ar Patroklu Grafēniju nosūtīja Emburgas amtmanim un uzdeva to nodrošināt ar darba spēku un materiāliem. Tajā pašā dienā hercogs pasūtīja no Kēnigsbergas aptiekāra Meijera krāsotavām nepieciešamās ķimikālijas – vīnakmeni, indigo, vitriolu, alaunu u.c. 9. septembrī hercogs rakstīja Emburgas krāsotājam (acīmredzot tam pašam Grafēnijam), ka uz Miķeļiem būs jākrāso viena partija vadmalas sarkanā krāsā, tāpēc lai ziņo, kas tam nepieciešams.
24. jūlijā hercogs deva norādījumu inspektoram Mihelam Mihelsenam nosūtīt Dobeles krāsotājam izmēģināšanai vienu mārciņu kaustiskās sodas (Coucinelli).

Vairāki hercoga Jēkaba Grobiņā izdoti rīkojumi saistāmi ar kuģu būves atsākšanu Ventspilī. Lai gan kuģu būvi un kuģniecību aplūkosim atsevišķi, dažus faktus atzīmēsim jau šeit.
Ir zināmi vairāki hercoga rīkojumi par galdnieku nosūtīšanu uz Ventspili. 29. aprīlī hercogs Jēkabs uzdeva sūtīt uz Ventspili galdnieku Lutriņu amtmanim un Matkules amtmanim Arnoldam Šulcam.
16. aprīlī hercogs deva rīkojumu nozīmēt par koka virpotāju Ventspilī Jāni Lauvu (Jan Lau).
2. jūlijā hercogs deva rīkojumu Jelgavas pulksteņmeistaram ierasties 11. jūlijā Ventspilī, ņemot līdzi visu, kas pavēlēts.
Svarīga loma bija riepnieku (virvju vijēji – Reiffschläger) amatam, kas nodrošināju kuģus ar vajadzīgajām tauvām. 1661. gada 14. februārī hercogs Jēkabs Grobiņā apstiprināja kontrakta noteikumus ar vecā meistara Abrahama Kaltreitera vietā pieņemto riepnieku Kristofu Zodentaseru no Štrālzundes. Viņam maksās 200 poļu florīnus gadā un vienkāršo deputāti (naturālā apmaksa), bet jākalpo tik ilgi, cik hercogs uzskatīs par vajadzīgu. 29. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Zodenvaseram uz Kēnigsbergu, lai atbrauc līdz Mēmelei, tur varēs saņemt naudu tālākam ceļam.

Stratēģiski svarīga nozare bija šaujamā pulvera ražošana.
1661. gada 17. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja uz Skrundu rentmeistaram Kristiānam Parhemam, ka pulvera meistaram drīz tiks piesūtīts salpetrs. Hercogs uzdeva ierādīt viņam piemērotu telpu pulvera vārīšanai. Vajadzīgās pannas jāliek izgatavot Lutriņos pēc meistara norādījumiem. 7. septembrī hercogs uzdeva Parhemam noskaidrot, cik pulvera ir Skrundas pulvera gatavotājam. 28. septembrī hercogs deva rīkojumu Parhemam no kazaka (Cosaken – kurjers) Janusa Černovska saņemt Skrundas pulvera dzirnavu vajadzībām vienu mucu sēra.

Atzīmēsim vēl dažus hercoga Jēkaba Grobiņas perioda rīkojumus, kas skar amatniecību.
1660. gada 30. decembrī hercogs Jēkabs lika izsniegt podniekam Mihaelam Brandnisam 1 podu (Ließpfund – 20 mārciņas) sviesta, 1 podu sāls, ¼ mucas mencu un 1 podu kaltētu mencu. 1661. gada 17. februārī hercogs apstiprināja līgumu ar podnieku Mihaelu Brandnisu no Drēzdenes. Viņam jāgatavo hercoga saimniecībai trauki un citas lietas, ko gatavo no māla. Viņš darbam prasīja 24 asis malkas un 5 birkavus svina. Viņam tiks dots brīvs dzīvoklis un 300 dālderu gadā. Par labu darbu alga var tikt paaugstināta. 19. februārī hercogs Jēkabs uzdeva Kuldīgas amtmanim apgādāt Kuldīgā strādājošo podnieku Brandeisu ar viņam nepieciešamajām viktuālijām.

1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja ādminim Martenam Gābelencam, lai dod skaidru atbildi, vai brauks šurp, tad tiks izsūtīta ceļa nauda. Pretējā gadījumā tiks sameklēts, kāds cits, jo ādminis no Skrundas jau ir aizgājis uz Emburgu.
2. jūlijā hercogs Jēkabs Grobiņā lika izsniegt Palangas ādģērim 130 teļādas.
28. septembrī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Emburgu inspektoram Mihelam Mihelsenam, ka ar kazaku nosūta 19 dēķinus (1 dēķins = 10 gabalu) teļādu priekš Jostena.

Noslēgumā pieminēsim vēl vienu hercoga rīkojumu, kas skāra pašu Grobiņu. 1661. gada 19. jūlijā hercogs Jēkabs deva norādījumus Grobiņas dzirnavniekam Kristofam Knokam, kā strādāt, par paraugu stādot Skrundas dzirnavnieku, kas savas dzirnavas aprīkojis ar diviem labiem ratiem.

Mūsu kaleidoskopiskais hercoga Jēkaba rīkojumu pārskats nebūt nesniedz priekšstatu par faktisko saimniecības atjaunošanas gaitu un sasniegtajiem ražošanas apjomiem. Šim nolūkam būtu jāveic sistemātiska arhīva saimniecisko dokumentu izpēte. Mūsu nolūks bija, pārlūkojot hercoga ikdienas rīkojumu un vēstuļu reģistru, pievērsties subjektīvajam faktoram - tuvāk ielūkoties kādā no hercoga Jēkaba portreta līnijām. Un mēs ieraugām nenogurstošu cilvēku ar milzīgām darba spējām, neatlaidību un kompetenci visdažādākajās saimnieciskās dzīves jomās. Jāņem vērā, ka bez saimniecisko jautājumu kārtošanas hercogam bija jārisina milzums diplomātisko, juridisko, biznesa, kā arī ģimenes lietu kārtošana.

8. Flotes atjaunošana

Hercoga Kuldīgas pils Bruņinieku zālē bija 44 hercoga Jēkaba kuģu gleznojumi. Tos aprakstījis un arī vēl citus uzskaitījis Kurzemes hercogistes hronists Kuldīgas ārsts Johans Georgs Veigands. Izmantojot šo sarakstu un papildinot to ar arhīvā atrastajām liecībām, līdz šim vispilnīgāko hercoga Jēkaba kuģu sarakstu ir publicējis J. Juškevics grāmatā “Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē”. Šajā sarakstā ir iekļauti 97 kuģi. Košajā 2002. gadā iznākušajā Artura Eižena Zalstera grāmatā “Hercoga Jēkaba burinieki”, balstoties uz Kurzemes hercogu arhīva kuģu rēķinu krājumu, ir iekļauts saraksts ar 35 kuģu nosaukumiem.

Taču mūs interesē, cik kuģu bija hercogam, sākoties zviedru iebrukumam hercogistē un kāds bija stāvoklis pēc hercoga atgriešanās no gūsta. Uz pirmo jautājumu atbildi sniedz minētā Zalstera grāmata. Tās pielikumā ir iekļauti Dr. Mārītes Jakovļevas izraksti no Prūsija valsts slepenā arhīva Berlīnē. Brandenburgas kūrfirsts Frīdrihs Vilhelms 1658. gada beigās un 1659. gada sākumā, kad zviedri iebruka Kurzemē un hercogu Jēkabu ar ģimeni aizveda gūstā, uzdeva ievākt ziņas par to, kur un kādi viņa svaiņa kuģi atrodas. Vispilnīgāko sarakstu (19 kuģu nosaukumi) 1659. gada 14. janvārī iesūtīja hercoga Jēkaba faktors Amsterdamā Heinrihs Mombers. Hercoga faktors Kopenhāgenā Frīdrihs Pepings ir minējis vēl trīs kuģus, kurus neatrodam Mombera sarakstā. Tātad pavisam 22 kuģi. No citiem ziņojumiem redzam, ka pēc tam, kad zviedri ieņēmuši Jelgavu, no Ventspils uz Lībeku paspējuši aizbraukt trīs, bet uz Dancigu divi kuģi. Ventspilī palikuši pieci jauni kuģi, tiem jau bijušas gatavas buras, vēl tikai atlicis sagādāt tauvas, mastus un pārējo aprīkojumu. Bez tam kuģu būvētavā uz sauszemes palikuši trīs kuģi: viens iesākts, otrs pusgatavs un trešais gandrīz gatavs.

Un tagad palūkosimies, kādu ainu mums rāda hercoga Jēkaba Grobiņas perioda korespondence.

Jau 1660. gada 31. jūlijā hercogs Jēkabs rakstīja no Grobiņas, ka kara laikā bojā gājuši daudzi kuģi. Lieli zaudējumi hercogam radušies Mēmeles pils ugunsgrēkā. Sadeguši arī visi kuģi, kas bijuši Mēmelē. (Mums šo kuģu nosaukumi nav zināmi.) Šajā vēstulē pieminēts arī kuģis (1.) “Crocodilla” (Kuģu nosaukumi katru reizi rakstīti tādā formā, kā tie atrodami attiecīgajā dokumentā)

(J. Juškeviča sastādītajā hercoga Jēkaba kuģu sarakstā Nr. 14. - “Der Crocodill” (“Krokodils”), korvete ar 24 lielgabaliem. 1651./52. un 1653. gadā apmeklējis Gambiju, 1653. gadā Norvēģiju, 1655. gada maijā un 1658. gada augustā izbraucis no Ventspils uz Enguri un Kauguriem, 1652. gada beigās Helsinkos. 1658. gada oktobrī ar 12 lielgabaliem izglābies no Ventspils uz Dancigu, kur palika līdz Olivas mieram.)

1660. gadā “Krokodils” atgriezās Ventspilī. 1660. gada 31. oktobrī hercogs Jēkabs rakstīja Ventspils štrandfogtam, lai viņš nodrošinātu kapteini Lorencu Zensenu ar kuģim “Crocodilla” vajadzīgo pārtiku. 1661. gada 13. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja pavēli Ventspils štrandfogtam vairs neizsniegt kapteinim Lorencam Zensenam pārtiku, bet kapteinim Zensenam, tajā pašā dienā paziņoja, ka viņš no dienesta atlaists un var vākties, kur vēlas.

1661. gada 5. februārī hercogs Jēkabs rakstīja Momberam uz Amsterdamu, ka (2.) “Temperantia” nevar sūtīt uz Portugāli, jo tas ir vecs. Tāpēc uzdod to izremontēt tikai tik daudz, lai varētu pārbraukt uz Kurzemi. kur to varētu izmantot vismaz būvkokiem.

(J.Juškeviča sarakstā Nr. 87. - “Die Temperantia” (“Mērenums”), fregate ar 30 lielgabaliem.1654.gadā divreiz,1656. gadā divreiz, 1657. gadā trīsreiz,1658. gadā četrreiz, izbraukusi no Ventspils uz Kauguriem. 1658. gadā oktobrī izglābies no Ventspils bez lielgabaliem uz Klaipēdu, no kurienes aizbraucis caur Zundu uz Amsterdamu, kur minēts 1659. gada martā. Pēc Mombera saraksta 1659. gada 14. janvārī vēl Mēmelē)

Jau 1660. gada 2. novembrī hercogs Jēkabs bija rakstījis kapteinim Jakobam Dausenam uz Amsterdamu, lai viņš brauc uz Nanti vai Bordo Francijā un iepērk vienu kuģa kravu sāls un 20 mucas vīna. Mēs jau minējām, ka 22. februārī hercogs Jēkabs rakstīja Heinriham Momberam, ka viņš jau vairākkārt esot rakstījis “Temperantia” remonta lietā. Tam būtu jānotiek pēc iespējas ātrāk, jo ir dots rīkojums kapteinim Jakobam Dausenam braukt uz Franciju pēc sāls un paņemt 10 mucas Anžū vīna un vēlākais aprīļa beigās atgriezties Kurzemē, jo sāls ir vajadzīga lopu iepirkšanai. 12. martā hercogs atkal rakstīja Henriham Momberam, ka kuģim Nantē jāuzņem 10 mucas jeb 40 ūkšas vīna un pārējais jāpielādē ar sāli. Tas maksās 3 vai 4 tūkstošus dālderu. 1. martā hercogs Jēkabs rakstīja Momberam, atbildot uz viņa 25. un 29. janvāra vēstulēm un atkal skaidroja uzdevumu - remontēt “Temperantia”, lai varētu veikt plānoto braucienu. 29. martā hercogs Jēkabs vēlreiz rakstīja Momberam par Temperantia remontu.

Tomēr kuģa remontdarbi neveicās. 20. aprīlī hercogs Jēkabs deva rīkojumu Jakobam Dausenam dienu un nakti veikt kuģa takelēšanu un savlaicīgi ziņot, kas nepieciešams, lai darbā nebūtu aizķeršanās. Nākošā dienā hercogs atkal sūtīja vēstuli Dausenam.

Mombers 26. martā rakstīja hercogam, ka izdevumi par “Temperantia” remontu bijuši 1300 florīnu.

29. aprīlī hercogs rakstīja Momberam, ka ar 12. aprīļa pastu ir saņemti viņa rēķini. Gribētos vēl saņemt pie tiem klāt atbilstošos dokumentus. Hercogs pateicās par sāli un vīnu. Tātad jāsecina, ka “Temperantia” atgriezies Kurzemē.

13. jūnija vēstulē Momberam izsaka prieku, ka Amsterdamā ir ieradies “Temperantia”.

4. jūlijā hercogs rakstīja savam Dancigas faktoram Albertam Lauem, ka Mombers ar “Temperantia” brauks uz Kurzemi un tad arī Lauem jāatbrauc. Par Mombera braucienu uz Grobiņu mēs turpmāk runāsim īpaši.

24. jūlijā hercogs Jēkabs deva uzdevumu Ventspils kuģu namdarim Gertam Jansenam savest kārtībā “Temperantia”. Šis rīkojums tika atkārtots 9. augustā.

Un tā mēs redzējām, ka vecais kuģis “Temperantia” 1661. gadā tika salabots un sekmīgi veica reisus no Amsterdamas uz Franciju, atgriezās Kurzemē un vēlreiz aizkuģoja uz Amsterdamu un atgriezās. Un hercogs lika to sagatavot nākošiem reisiem.

1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja savam faktoram Paridanam Ēleram Hamburgā. Par Ēlera iecerēto (3.) “Fidelitas” remontu hercogs raksta, ka to var darīt, ja ir zināma kuģim frakts.

(J. Juškeviča sarakstā Nr.23. "Fidelitas” (“Uzticība”) – fregate ar 20 lielgabaliem 1658./59. gadā ar 130 lastiem rudzu un 20 lielgabaliem atradusies Hamburgā. Iespējams, ka attiecībā uz rudziem varētu būt kāds pārpratums, jo Mombera 1659. gada 14. janvāra sarakstā par Hamburgā esošo “Fidelitas” atzīmēts, ka tā kravnesība ir 130 lastu un tam ir 14 lielgabalu.)

Tomēr hercoga domas par šī kuģa izmantošanu mainījās. 12. martā viņš rakstīja uz Hamburgu Paridanam Ēleram, ka kuģis vajadzīgs viņam pašam un tāpēc to nevar izfraktēt. Hercogs uzdeva nodot vēstuli kuģu namdarim, kas, domājams, drīz ieradīsies pie viņa Hamburgā uz sarunām.

Jau 1. martā hercogs bija rakstījis kuģu namdarim Gertam Jansenam, lai viņš brauc uz Hamburgu un saremontē kuģi “Fidelitas”. Bet 12. marta vēstulē Jansenam hercogs uzdeva braukt uz Hamburgu, kuģi neremontēt, tikai apskatīt un pierakstīt veicamos darbus un novērtēt, cik izmaksās remonts. Par to būs jāziņo pēc ierašanās. No Lībekas Jansenam jābrauc ar kuģi uz Ventspili. Pa ceļam jāapskata kuģi Lībekā un jānovērtē to remonta izmaksas. Mēmelē jāpaņem līdz nolīgtie matroži. 11. aprīlī hercogs nosūtīja rīkojumu kuģu namdarim Gertam Jansenam braukt uz Liepāju vai Mēmeli. Ceļam nauda saņemama pie Mombera.

18. martā hercogs rakstīja Paridonam Ēleram, kādi rīkojumi ir doti par kuģošanu Abrahamam Kopmanam. Tās pašas dienas vēstulē uz Hamburgu Abrahamam Kopmanam hercogs rakstīja, ka “Fidelitas” jāsūta uz Karību salām un vēl viens labs kuģis jāsagatavo braucienam uz Gvineju. Taču šie pasākumi jātur noslēpumā. Sīkāku instrukciju atsūtīs Pēteris Batens. Bet tajā pašā dienā Pēteris Batens no Liepājas rakstīja Abrahamam Kopmanam uz Hamburgu: viņam hercoga vārdā jānofraktē kuģis ar 20 vīriem braucienam uz “Lībijas brīvajām salām” (Āfriku) par 1875 florīniem mēnesī. Frakts nauda uz interesēm jāsaņem no Paradona Ēlera; jāsameklē labs kapteinis un jāpieņem no viņa zvērests hercogam. Uz kuģa ņemt ne vairāk par 20 cilvēkiem, ja iespējams iztikt ar 18. Apdrošināt ne augstāk par 1½ % un tikai Holandē. Kuģa stāvokli pārbaudīs hercoga kuģu namdaris. Kuģa rullis: kapteinim 25 dālderi 30 florīnu; stūrmanim – 16 dālderu 20 florīnu; galdniekam – 10 dālderu 12 florīnu; bocmanim – 8 dālderi 10 florīnu; koham – 8 dālderi; konstāpelim – 8 dālderi; matrožiem – 5 dālderi.

Jau 22. februārī hercogs Jēkabs rakstīja Brandenburgas kūrfirsta rezidentam Hamburgā Dītriham fon Eicenam (arī Frīdrihs van Eicens), ka iepriekšējā rezidenta (Paradona Ēlera) darbība viņu neapmierina, tāpēc viņš vēlas, lai šos pienākumus uzņemtos Eicens. Tālāk seko plašs traktāts kā jāsastāda norēķini, atskaites un ziņojumi. 16. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Dītriham fon Eicenam jau kā savam Hamburgas rezidentam, ka “Fidelitas” aprīkošanas izdevumi daudzkārt pārsnieguši tos, ar kādiem viņš rēķinājies.

22. martā hercogs rakstīja Henriham Momberam, ka saņēmis no viņa trīs vēstule., bet tā kā līdz nākošajam pastam maz laika, tad pagaidām tās paliks neatbildētas. Hercogs vēlreiz pieprasa ziņas, kāds ir stāvoklis un kas tiek darīts (4.) “Invidia” lietā.

(J.Juškeviča sarakstā Nr. 43 – “Invidia” (“Skaudība”) – fregate; 32 lielgabali, 1653. gadā ceļā uz Gambiju holandiešu nolaupīts.)

Tātad arī vecās lietas hercogs neaizmirsa.

26. martā hercogs Jēkabs rakstīja savam faktoram Frīdriham Pepingam Kopenhāgenā par naudas lietām un lika atsūtīt ziņas par galioti (5.) “Cavalier”.

(J.Juškeviča kuģu sarakstā Nr.8. “Der Cavalier” - divklājs ar 40 lielgabaliem. 1658. gada augustā aizbraucis uz Tobago tikai ar 6 lielgabaliem un 1659. gadā atbraucis uz Holandi. Mombera 1659. gada 14. janvāra sarakstā – devies uz Vestindiju.)

29. martā hercogs Jēkabs vēstulē Henriham Momberam rakstīja par apdrošināšanas naudas iekasēšanu. Nevajag palaist tādu, kaut nelielu summu, kura pienākas par diviem kuģiem, par kuriem iemaksāti 20 000 florīnu. Pirmais no tiem ir (6.) “Prudentia” .

(J. Juškeviča sarakstā: Nr. 78. “Die Prudentia” (“Gudrība”) – fregate; 34 lielgabali. 1652. un 1654. gadā apmeklējis Gambiju, 1658./59. gadā atrodas Amsterdamā (180 lastu liels, ar 20 lielgabaliem); Tāpat arī H. Mombera sarakstā.)

Otrais – (7.) “Patientia”.

(J. Juškeviča sarakstā Nr.71. “Die Patientia” (“Pacietība”) – fregate, 28 lielgabali. 1652. gadā apmeklējis Dāniju, 1653. gadā izbraucis uz Gambiju ar kareivju rotu (5 virsnieki, 14 apakšvirsnieki, 67 kareivji), 1657. gadā nozīmēts uz Indiju, 1658./59. gadā atradies Amsterdamā (120 lastu liels ar 18 lielgabaliem), 1660 gadā pie Lisabonas to sagūstījuši portugāļi.)

25. aprīļa vēstulē hercogs Jēkabs sakarā ar “Temperantia” remonta izmaksām atgādina Mombēram, ka agrāk gan viņš solījis tās segt no kuģa (8.) “Der Junge Printz” .

(J. Juškeviča sarakstā Nr. 75 “Der jünger Prins von Churlandt” (“Jaunais Kurzemes princis”) - divklājs, 40 lielgabalu. 1658./59. gada ziemā atradies Portugāles ūdeņos (120 lastu liels ar 16 lielgabaliem). 1659. gada martā ar 40 lielgabaliem atradies Hamburgā.)

1661. gada 24. jūnijā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja kapteinim Jellem Hillim, ka viņam no Ventspils ar kuģi (9.) “Islender” jāiet uz Zundu, tad Francijā uz Nanti, kur sagaidīs hercoga faktors Renjē fon Bīrens. Nantē jāpaņem tik daudz sāls, cik var uzņemt un ātri jādodas uz Māsu un arī tur jāuzņem baltā sāls. Pēc kravas saņemšanas ātri jādodas uz Zundu un Liepāju, un pēc tam uz Rīgu. Braucienam jānorisinās ātri.

Tajā pat dienā hercogs nosūtīja rīkojumu kapteinim Lenertam Šteketam doties uz Nanti pie Renjē fon Bīrena. Uz Nanti brauks kuģis pēc sāls. Par to vēl rakstīs Pēteris Batens. Par Pētera Batena Štaketam sūtīto naudu kuģis jāpiekrauj ar labu sāli, lai tas pēc iespējas ātrāk varētu doties atpakaļ reisā.

1661. gada 6. oktobrī, kad hercogs Jēkabs pārcēla savu rezidenci atpakaļ uz Jelgavu, ceļā no Skrundas viņš rakstīja Jellem Hillim un deva rīkojumu pēc tam, kad ieradīsies Zundā, braukt ar kuģi “Islender” uz Liepāju un kravu nodod Pēterim Batenam.

(J. Juškeviča sarakstā Nr. 47. “The Icelander” (“Islandietis”) - galiote ar 15 lielgabaliem. 1658. gadā pārvedis kolonistus uz Tobago, 1659. gada janvārī, 60 lastu liels, bez lielgabaliem atradās vēl Lībekā un tikai vēlāk aizbraucis uz Tobago, ar 15 lielgabaliem. 1661. gada aprīlī un 1662. gadā divreiz izbraucis no Ventspils un Enguri un Kauguriem. 1675. gadā no Ventspils divreiz braucis uz Kopenhāgenu, kur apķīlāts un izlietots kā dedzinātājs; vēlāk dāņi to atdevuši atpakaļ.)

14. jūlijā hercogs Jēkabs deva rīkojumu kapteinim Jakobam Dausenam doties uz Franciju. Vispirms jābrauc uz Lībeku pie hercoga faktora Bērenda Frēzes un tur jāveic kuģa (10.) “David” inventarizācija. Pēc tam jāturpina reiss uz Hamburgu, kur jāatrod hercoga kuģis (11.) “Princesin”, tas jāapskata un uz drīzāko jāziņo par tā stāvokli. Tāpat Kopenhāgenā jāapskata kuģis (12.) “Pax” un jāraksta ziņojums hercoga faktoram Kopenhāgenā Frīdriham Pepingam.

(J.Juškeviča sarakstā Nr.53. “Der König David” (Ķēniņš Dāvids) -fregāte, 32. lielgabali. 1658. gadā aizvedis kolonistus uz Tobago, 1659. gadā atgriezās Eiropā, kur palika Lībekā. Nr. 77. “Die Prinzessin von Churlandt” (“Kurzemes princese”) - divklājs, 40 lielgabalu. 1658. gada oktobrī izbraucis no Hamburgas uz rietumiem.160 lastu liels ar 20 lielgabaliem. Nr. 72. “Die Pax” (“Miers”) - divklājs, 46 lielgabali. 1656. gada rudenī pārvedis kolonistu transportu uz Tobago, 1658.g.oktobrī atradies Kopenhāgenā (200 lastu liels, ar 36 lielgabaliem), kur 1659. g. maijā līdz Olīvas mieram izlietots kā Brandenburgas kuģis.)

1661. gada 14. jūlijā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja rīkojumu uz Franciju par sāls iepirkšanu un paskaidroja, ka Jakobs Dausens no šejienes dosies līdz Lībekai un tad ar kuģi Konnig Dawid dosies uz Franciju.

1661. gada 15. jūlijā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja rīkojumu Lībekas faktoram Bērendam Frēzem nodot kuģi “Konig Dawid” Dausenam braucienam uz Franciju pēc sāls, Eicenam Hamburgā uzdeva pacelt “Princesin”,lai tad, kad ieradīsies Dausens, viņš varētu to apskatīt līdz pat ķīlim, bet Frīdriham Pepingam Kopenhāgenā tika uzdots izsniegt Dausenam, kad tas ar “König Dauid” dosies uz Franciju 6 lielgabalus ar 20 lodēm katram. Dausenam esot arī uzdots apskatīt “Pax” līdz ķīlim.

18. jūlijā hercogs vēlreiz rakstīja Bērendam Frēzem Lībekā par kuģa “König David” nodošanu Dausenam, bet 25. jūlijā atgādināja Dītriham fon Eicenam pacelt Princesin, lai Dausens varētu apskatīt.

14. augustā hercogs Jēkabs rakstīja Ventspils amtmanim Vilhelmam Grollam, ka saņēmis ziņu par to, ka kapteinis Jakobs Albertss no kuģa “Konnig David” noņēmis kabeļtauvas un tā kuģi pilnīgi ruinējis.

15. augustā hercogs Jēkabs rakstīja Bērendam Frēzem par Dausena ekipēšanu.

22. augustā hercogs Jēkabs no Ventspils rakstīja Frīdriham Pepingam un atgādināja sakārtot “Pax” un turēt to gatavībā līdz laikam, kad ieradīsies hercoga ļaudis.

1661. gada 6. oktobrī hercogs Jēkabs no Skrundas rakstīja kapteinim Lenartam Štorhem un uzdeva pēc tam, kad ieradīsies Zundā, ar kuģi (13.) “Ringel Taube” braukt uz Ventspili, kur sāli nodot krasta soģim.

(J. Juškeviča sarakstā Nr. 79. “Die Ringeltaube” (“Balodis”) - korvete, 24 lielgabali, citu ziņu nav.)

Un tā mums hercoga Jēkaba Grobiņas perioda korespondencē izdevās atrast pieminētus 13 kuģus, no kuriem saglabājušies bija vairs tikai 8. Tie bija diezgan veci kuģi, kuriem bija nepieciešams remonts, to aprīkojums lielākoties bija izsaimniekots vai izlaupīts. Jūrā šajā periodā izgāja tikai 5 – “Cocodilla”, “Temperantia”, “Islender”, “König David” un “Ringel Taube”. Saremontēts un ekipēts reisam uz Āfriku tika arī “Fidelitas”, bet “Princesin” un “Pax” remonts vēl netika uzsākts.

Bez šiem 1660. gadā hercogam būs bijuši arī vēl kādi citi kuģi, kuru vārdi hercoga korespondencē neparādās. J. Juškevičs pieļāva, ka 1660. gadā hercogam varēja būt 15 – 16 kuģu. Par tik lielu kuģu skaitu jāšaubās. Tomēr par vairāku vārda neminētu kuģu esamību ļauj nojaust hercoga korespondence.

Tā 1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Kēnigsbergu Hansam Gertneram, kas ziņojis par nepieciešamību pārkrāsot barku, lai atsūta krāsu specifikāciju un darba apmaksas apjomu.

1661. gada 15. janvārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Lībeku Bērendam Frēzem, lai atsūta specifikāciju, cik un kādas preces viņš grib sūtīt uz Liepāju vai Ventspili, tad viņam paziņos, kādas kuģa tilpnes un par kādu samaksu tiks iedalītas.

1661. gada 22. februārī hercogs Jēkabs rakstīja Bērendam Frēzem, ka saņēmis viņa vēstuli no Stokholmas un paziņoja, ka drīz sūtīs kuģi uz Zviedriju, lai atvestu uz Ventspili dzelzi un varu. Hercogs grib zināt, vai tiem tagad nav augstas cenas, jo tos tagad eksportē no Zviedrijas uz Lībeku.

28. martā hercogs uzdeva Ventspils amtmanim Vilhelmam Grollam apgādāt kapteiņa Dausena kuģi ar pārtiku. Ja kaut kas pietrūkst Ventspilī, lai ved no Saldus un Skrundas.

22. septembrī hercogs deva rīkojumu Ventspils krasta soģim Gerhardam Blokam nosūtīt kuģi uz Saku.

19. septembrī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Bērendam Frēzem uz Lībeku par enkuru piegādi lielajiem kuģiem.

Par flotes atjaunošanu liecina hercoga rūpes par kapteiņu nolīgšanu. 21. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja kapteinim Lenartam Štaketam, ka viņš tiek pieņemts dienestā un lai brauc šurp uz Liepāju. 28. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Ventspils amtmanim Vilhelmam Grollam, lai darbā pieņemtais kapteinis brauc uz Enguri, piekrauj kuģi ar plankām un brauc uz Ventspili un tur gaida tālākos rīkojumus. Par to pašu citā šīs dienas vēstulē hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Kristofam Kālavam, ka Lenards Stakets ir ielikts par kapteini un nodevis zvērestu. Lai viņš pirmajā reisā brauc uz Enguri. Uzdod ekipēt viņa kuģi.

22. augustā hercogs Jēkabs no Ventspils rakstīja Dītriham fon Eicenam par kapteiņu nolīgšanas kārtību, 12. septembrī izteica viņam atzinību, ka pieņēmis labu kapteini.

Lai kārtotu kuģu būves lietas, augustā hercogs pats devās no Grobiņas uz Ventspili. Pēc tam 7. septembrī hercogs Jēkabs rakstīja Skrundas rentmeistaram Kristiānam Parhemam, ka paredzēts būvēt 12 lielus kuģus pēc veco kuģu parauga.

10.08.2008.