1. Zviedri karo ar poļiem Kurzemē

Visa 17. gadsimta pirmās puses Eiropas vēsture ir saistīta ar Trīsdesmitgadu karu (1618 – 1648). Vienā pusē te bija Austrijas katoliskā Habsburgu dinastija ar saviem sabiedrotajiem – Spāniju, Itāliju, Poliju un Vācijas katoliskajiem firstiem, bet otrā – protestantiskā Eiropa: Zviedrija, Anglija, Dānija, Vācijas protestantiskie firsti, kā arī Krievija un katoliskā Francija. Šajos apstākļos ļoti smagi klājās tādai vasaļvalstiņai, kā protestantiskajai Kurzemes hercogistei, kas atradās katoliskās Polijas vasaļatkarībā. Jau hercogs Frīdrihs 1629. gadā panāca Kurzemes neitralitātes atzīšanu kā no Zviedrijas, tā arī no Polijas puses. Neraugoties uz to, laika posmā no 1629. līdz 1635. gadam gan vienu, gan otru karaspēks parādījās Kurzemē un aplaupīja ne tikai zemniekus, bet arī pašu hercogu. Tikai 1635. gadā ar Šturmdorfas līgumu tika noslēgts uz 20 gadiem pamiers starp Zviedriju un Poliju un kara lauks pārvietojās no Kurzemes uz attālākiem reģioniem.
Jaunais hercogs Jēkabs saprata kādas sekas būs tam, ja atjaunosies karadarbība starp Poliju un Zviedriju. Viņš pielika visas pūles, lai panāktu miera noslēgšanu starp šīm valstīm, bet tā kā to sasniegt bija grūti, tad jau 1647. gadā viņš dabūju oficiālu Zviedrijas karalienes Kristīnes apliecinājumu par Kurzemes neitralitātes atzīšanu. 1655. gada 16. janvārī tādu pat apliecinājumu hercogs Jēkabs ieguva no Polijas.
Taču 1654. gadā Zviedrijas tronī kāpa Kārlis X Gustavs, kurš saskatīja kara neizbēgamību ar Poliju un tāpēc atteicās atzīt Kurzemes neitralitāti.
1655. gadā sākās Zviedru – poļu karš, kas turpinājās līdz 1660. gadam.
Līdz pat 1658. gadam hercoga Jēkaba diplomātijai izdevās izlocīties starp karojošajām pusēm. Viņš maksāja gan naudā, gan natūrā kā vienai tā otrai pusei, līdz zviedru ģenerālfeldmāršals Duglass 1658. gada 16. oktobrī naktī uzbruka hercoga Jelgavas pilij, saņēma pašu hercogu ar visu ģimeni gūstā. 1658. gada 8. novembra naktī hercoga ģimeni iesēdināja vienkāršās platdibeņu laivās un pa Lielupi no Jelgavas aizveda uz Rīgu, bet 1659. gada pavasarī nosūtīja uz Ivangorodu pie Narvas.
Zviedri okupēja Kurzemi. Duglass 1658. gada 19. oktobrī nosūtīja Liepājas rātei vēstuli, kurā paziņoja par Jelgavas ieņemšanu un pieprasīja Liepājai pāriet zviedru pusē. Liepājnieki atbildēja, ka viņi ir zvērējuši uzticību hercogam un nedomājot savu zvērestu lauzt. Pilsētas nocietināšanai viņi viena konstebla vadībā sāka celt brustvēru gar upi un uz pakalniem izripināja 6 lielgabalus.
Atzīmējot liepājnieku uzticību, Polijas karalis Johans Kazimirs 1659. gada 12. februārī deva tiesības pilsētai iekasēt 10 grašu lielu muitu no katriem 100 florīniem. (30 graši = 1 florīns; 3 florīni = 1 dālderis)
Jau 1658. gada beigās visa Kurzeme, izņemot Ventspili un Liepāju, bija zviedru rokās. Hetmans Komarovskis ar poļu-lietuviešu karaspēku pameta Kurzemi. Tomēr karadarbība turpinājās. 1659. gada janvārī Kurzemes jātnieku komandieris Bergs ar Kurzemes un Piltenes rotām uzbruka Sakas pilij, kurā atradās zviedru rota un Sakas zemnieku vienība Kurzemes pulkveža Fabiāna Ernsta Zakena vadībā. Aplencēji sagrāva cietokšņa sienu un naktī ieņēma Sakas pili, apkāva visus zviedrus, bet jātnieku virsnieks Zakens divkaujā nogalināja savu brāli.
Šī kara laikā leģendārs kļuva leitnants Johans Lībeks, vai kā viņu sauca, Aklais leitnants, jeb Aklais Valentīns, jo viņš kādā kaujā bija zaudējis vienu aci. Viņa vienības pamatkodolu veidoja zemnieki, un viņš sekmīgi piekopa partizānu kara taktiku. Netālu no Liepājas viņš uzbruka kādai zviedru rotai 35 cilvēku sastāvā un 21 saņēma gūstā un aizveda uz Klaipēdu.
Tomēr, neraugoties uz to, ka 1659. gada sākums šķita cerīgs, zviedri 12. aprīlī ieņēma Ventspili, 15. aprīlī Liepāju un nedaudz vēlāk Grobiņu. Liepājas garnizons, kas sastāvēja no 300 poļu – lietuviešu kareivjiem, jau iepriekš bija atstājis Liepāju. Duglass uzlika Liepājai kontribūciju – 10 000 mārciņas maizes, 40 mucas alus un 8000 dālderu, no kuriem 3000 bija jānomaksā nekavējoties, 36 zirgus un 18 vedējus 12 lielgabalu un 2 mortiru aizvešanai. Duglass konfiscēja visu labību, kas atradās Liepājas noliktavās un ierīkoja zviedru muitnīcu. No Liepājas Duglass devās uz Skodu, kur nocietinājās.
1659. gada jūnijā hetmanis Komarovskis, saņēmis no Prūsijas papildspēkus atkal virzījās pret zviedriem. Duglasam palīgā no Vidzemes steidzās zviedru ģenerālis Aderkass, bet piecas jūdzes no poļu robežas viņu sakāva Aklā leitnanta korpuss. Pašu ģenerāli saņēma gūstā un kā izpirkumu viņš atdeva leitnantam savu sudraba pulksteni. Aderkasu sagūstījis latviešu karognesējs Šmerliņš un apvaicājies: “Vai tu tas bišu tēviņš esi?”
1659. gada 22. jūlijā Brandenburgas dragūni Šēneiha vadībā kopā ar Kurzemes zemniekiem pie Bārtas sakāva divas zviedru jātnieku rotas, kas bija nākušas no Grobiņas, Grobiņas komandanta Armsfelda vadībā.
Aklais leitnants ar savu 2000 zemnieku un 400 kavalēristu lielo korpusu ieņēma Jelgavu un devās uz Rīgu, tā kā zviedri bēga no Pārdaugavas.
23. augustā Liepājā ienāca poļu hetmanis Komarovskis, bet jau pēc dažām dienām tā atkal bija zviedru rokās. Zviedru korpuss, kas bija ieradies no Skrundas, gribēja šeit nocietināties, bet tomēr nejutās droši – 40 cilvēkus nosūtīja uz Grobiņu pie Armsfelda, bet pārējie ar kuģi devās uz Rīgu, pirms aizbraukšanas aizdedzinot pilsētu. Arī Grobiņas pils drošākai aizsardzībai zviedri nodedzināja Grobiņu. Tomēr domu nocietināties Liepājā zviedri nepameta. Zviedru virsnieka vadībā, kurš jau bija vadījis Skrundas un Grobiņas nocietināšanas darbus, tika celta skansts pie Pērkones upes, lai segtu Liepājas dienvidus pret iespējamu poļu uzbrukumu.
Tomēr 1659. gada 3. oktobrī Liepāju ieņēma Šēneiha Brandenburgas pulks, bet 9. oktobrī krita Grobiņas cietoksnis. Grobiņas iedzīvotājiem bija jāpasniedz uzvarētājiem 20 mucas alus, maize un pārējais proviants. Uzvaras dzīrēs hetmanis Komarovskis tā piedzērās, ka naktī viņu vajadzēja ievelt ratos lai aizvestu uz lietuviešu nometni. Braucot ģenerāļa kuntuša piedurkne ietinās ritenī un ģenerāli nožņaudza. Par poļu karaspēka jauno pavēlnieku kļuva ģenerālis Polubinskis. 1660. gada 10. janvārī poļi ieņēma Jelgavu. Bet Liepājai bija jāuztur poļu garnizons līdz 1660. gada aprīlim un tas nebija lēti. Piemēram, Šēneiha Brandenburgas pulka uzturēšana, kas no 1659. gada 18. jūnija līdz 1660. gada 9. aprīlim bāzējās hercoga Nīcas muižā, izmaksāja 4239 florīnus.

1660. gada pavasarī Olīvā tika noslēgts miers starp Zviedriju un Poliju. Hercogam Jēkabam tika atļauts atgriezties Kurzemē.

Attēlā: Grobiņa 1637. gadā. No Kurzemes hercoga mērnieka Tobiasa Krauzes izgatavotā Liepājas un apkārtnes plāna.
Attēlā ar punktēto līniju apzīmēts Liepājas Grobiņas ceļš. Starp to un Ālandes upi atrodas fon der Rapa zeme, bet pie ceļa Rapam piederošais krogs. Ālandes kreisajā krastā atrodas Šemēlija (Šomēlija) muižiņa, kuru hercogs Jēkabs ieķīlās Pēterim Batenam. Grobiņa attēlota shematiski. Ap baznīcu un pili lokveidā gar vienu ielu iezīmēti nami, priekšplānā kāda četrkorpusu celtne, domājams, noliktavas. Uz Ālandes upes atrodas dzirnavas. Upes dienvidu pusē hercoga Grobiņas muiža. Tālāk soda vieta un kapi (iespējams, tagadējo Limbiķu kapu vietā).
Cienījamā redaktores kundze!

Piedāvāju pirmos gabaliņus no tēmas, kas mani vajā tāpēc, ka Latvijas historiogrāfijā, neskatoties uz savu nozīmību, tas ir gandrīz absolūts baltais plankums. Iespējams, ka tieši Grobiņā pavadītais hercoga Jēkaba gads, kad ārkārtīgi smagos apstākļos bija jāveic kara izpostītās valsts atjaunošana, vislabāk raksturo šo ģeniālo personību.
Lai pielāgotos avīzes iespējām, domāju veidot ciklu no īsiem rakstiņiem bez avotu norādēm. Tomēr apstrādāšu savākto materiālu šādā formā tikai tādā gadījumā, ja Jūs to tiešām varat izlietot.