2. Hercoga Jēkaba atgriešanās no gūsta.

Hercogistes Augstākā Padome jau 1660. gada sākumā bija izvēlējusies Liepāju par savu rezidenci. Ierašanās laiks prasa precizējumu. Jebkurā gadījumā 1660. gada 16. februārī hercogistes virspadomnieki vēl bijuši Kuldīgā. Iespējams, ka kanceleja izvietojās Liepājas pilsētas rātsnamā, bet virspadomnieki Liepājā pastāvīgi neuzturējās. Viņi dzīvoja savos īpašumos un Liepājā iebrauca tikai amata darīšanās. Diemžēl vēstures literatūrā gandrīz pilnīgi trūkst ziņu arī par hercoga valdības darbību Liepājas periodā.
Tomēr šeit varam atzīmēt kādu interesantu korespondenci. 1660. gada 23. martā Brandenburgas Valsts padomnieki no Kēnigsbergas (respektīvi, Brandenburgas kūrfirstam piederošās Prūsijas hercogistes valdība) rakstīja Kurzemes hercogistes virspadomniekiem, acīmredzot jau uz Liepāju. Esot jau pagājis gandrīz gads kopš Zviedru iebrukuma dēļ no Kurzemes aizvestie hercoga zirgi ir izmitināti pa Brandenburgas kūrfirstam piederošajām muižām un tiek apgādāti ar visa veida barību, bet māju saimniekiem, kur tie tiek turēti tiek ik nedēļu izmaksāta uzturēšanas maksa. Bet tā kā tagad tur paši izjūt lielu trūkumu un Kurzemes lielākā daļa no zviedru iebrucējiem ir atbrīvota, tad lūdz iespējami drīzākā laikā šos zirgus aizvest uz Kurzemi atpakaļ.
Kurzemes hercogistes virspadomnieki no Liepājas uz to atbildēja 5. aprīlī un paskaidroja, ka Kurzemē pilnīgi trūkst zirgiem barības un tāpēc lūdz zirgus paturēt vēl līdz ganību laikam. No Kēnigsbergas tika izsūtīta atbilde 21. aprīlī, ka Brandenburgas kūrfirsts piekritis vēl līdz ganību periodam zirgus paturēt, kaut arī pašiem auzu vairs nav.
J. Juškevičs raksta, ka šie zirgi bijuši no hercoga Lutriņu zirgaudzētavas un tur varēja būt līdz 300 zirgiem. Citas zirgaudzētavas J. Juškēvičs nepiemin.
Ir kāda interesanta vēlāka laika liecība. 1671. gada 13. martā Frīdrihs Kazimirs no Nīcas rakstīja mātei hercogienei Luīzei Šarlotei un tēva vārdā atvainojās, ka viņš – hercogs Jēkabs pats viņai neraksta, jo “tam par cēloni ir tas, ka viņam te vēl ir daudz darāmā ar viņa zirgiem.” Tas varētu liecināt, ka šai laikā hercogam Jēkabam ir zirgaudzētava Nīcā. Varbūt iepriekšminētos zirgus no Prūsijas uz Lutriņiem vairs atpakaļ neaizveda, bet izvietoja tuvāk – Nīcā?
Katrā gadījumā šī epizode ir vēl viena liecība par Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes brāļa Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma palīdzīgo roku hercogam Jēkabam kritiskajos kara apstākļos.
Bez tam ir zināma Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma 1660. gada 11. jūnijā rakstīta atbilde uz hercogistes virspadomnieku 22. maija vēstuli no Liepājas, kurā tie lūguši izvest no hercogistes Brandenburgas karaspēku. Un 1660. gada 28. jūnijā pulkvedis Šēneihs no Tāšiem rakstīja hercogienei Luīzei Šarlotei, ka pēc kūrfirsta pavēles viņš izved karaspēku.

Tostarp Kurzemē gaidīja atgriežamies no zviedru gūsta hercogu. Kurzemes pilis kara laikā bija nopostītas vai izdemolētas. Jelgavā un Bauskā vēl atradās poļu garnizoni. No Jelgavas poļus vēlāk padzīs Aklais leitnants, jau pulkveža pakāpē. Tāpēc bija paredzēts, ka hercogs apmetīsies Grobiņas pilī, kas vienīgā bija palikusi nenopostīta.
1660. gada 24. jūlijā Liepājā kāda anonīma persona, kas sevi apzīmējusi par “kādu labu draugu” ir uzrakstījusi aprakstu par hercoga Jēkaba braucienu mājās no zviedru gūsta. Šis apraksts uz 8 lapām iespiests Kēnigsbergā.
1660. gada 9. maijā Narvas zviedru gubernators ģenerālleitnants Helmsfelds noņēmis hercogam un viņa kalpotājiem apsardzi. Tomēr hercogs nevarēja nekavējoties doties ceļā, jo trūka pasta pajūgu un kariešu. Gatavošanās braucienam ilga gandrīz mēnesi, un kad viss nepieciešamais bija sagatavots, tad hercogs, hercogiene, jaunie prinči (Frīdrihs Kazimirs – 10 gadu vecs, Kārlis Jēkabs – 6, Ferdinands – 5, bet Aleksandrs, kas bija dzimis gūsta laikā bija nepilnus divus gadus vecs), princeses (Luīze Elizabete – 14, Šarlote Sofija - 9, bet Marija Amālija 7 gadus veca) līdz ar lielāko kalpotāju daļu 3. jūnija pēcpusdienā plkst. trijos devās ceļā. Pavadot hercogu no Ivangorodas, viņam tika parādīts pienācīgais gods – salutēja 108 lielgabali no Ivangorodas un Narvas cietokšņu rondeļiem. Hercoga karavānu pavadīja zviedru konvojs - jātnieku rota uz 60 zirgiem un 70 vīru liela kājnieku rota. Pirmā nakšņošanas vieta bija divas jūdzes attālajā Reinholda Vrangeļa muižā. Hercoga bagāža un pārējie kalpotāji no Ivangorodas ar kādu šķuti devās uz Liepāju pa jūru.
9. jūnijā bija sasniegta Mārdu muiža vienu jūdzi no Rēveles (Tallina).
10. jūnijā pēc dievkalpojuma un pusdienām hercoga Jēkaba ekipāžas devās tālāk. Pretī no Rēveles izbrauca Rēveles komandants pulkvedis Ferzens, gubernators Vilhelms Ulrihs ar virsniekiem, Rēveles rātskungi ar namniekiem zirgos un daudzas karietes. Ar saules rietu hercoga Jēkaba ģimene ar visu šo pavadonību svinīgi, lielgabalu salūta sveikta, iebrauca Rēvelē un apmetās pilī. Narvas konvojs no Rēveles devās atpakaļ. Hercoga ģimene tālākā ceļā devās 12. jūnijā un 17. jūnijā notika svinīga iebraukšana Pērnavā.
20. jūnijā bija sasniegta Salacgrīva. Šeit ieradās kurjers ar vēstuli no zviedru ģenerālfeldmāršala Duglasa. 22. jūnijā devās tālākā ceļā, pārcēlās pāri Salacai un ieradās Vilkmuižā, kur hercoga ģimeni sagaidīja Rīgas rātes pilnvarotās personas, kas sniedza mielastu. Šeit hercogiene saņēma sēru vēsti, ka mirusi viņas māte, Brandenburgas kūrfirsta atraitne Elizabete Šarlote.
23. jūnijā pārnakšņoja landmāršala fon Mengdena muižā. 24. jūnijā hercogs iebrauca Rīgas birģermeistaram Flīgelim piederošajā muižā, kur pats birģermeistars sagaidīja hercogu un sniedza visai svītai pusdienas. Pret vakaru hercogs sasniedza Vilka krogu Gaujas krastā, kur pavadīja nakti. Šeit hercogam pretī bija izbraucis Rīgas gubernators Lībstens, baronese Ungerna, kas bija regulāri apciemojusi hercogieni gūsta Rīgas periodā, kā arī daudzi virsnieki no Rīgas un daži Kurzemes muižnieki, kas sveica hercogu ar laimīgu atgriešanos. Visu nakti tika celta pāri Gaujai hercoga bagāža.
25. jūnijā hercogs nobrauca divas jūdzes un šķērsoja Bukultu (Neu-Műhl) upi un pusdienoja Bukultu krogā. Te hercogam stādījās priekšā landrāts Mengdens, viņa dēls landmaršals Mengdens, kā arī daudzi Rīgas un Jelgavas tirgotāji. Apsveicēju vidū bija arī krievu tirgotāju grupa, kas līdz šim sekmīgi tirgojās Kurzemes hercogistē. Tie pēc krievu paraduma, ar galvu līdz zemei klanīdamies, pasniedza hercogam dažas sabuļu un sermuļu ādas. Pēc pusdienām hercogs, visu pavadīts, devās tālāk. Pusceļā līdz Rīgai hercogu sagaidīja ģenerālfeldmāršals Duglass ar savu militārpersonu un Rīgas birģeru svītu. Tā ar cienījamu pavadonību un apliecinot neparastu prieku ar lielu līksmību, ko pastiprināja dubultā zalve no visiem Rīgas lielgabaliem, vakarpusē norisinājās hercoga iebraukšana Rīgā. Turklāt hercogu sveica gan ceļos nometušies, gan stāvoši ar gaisā paceltām rokām, gan smiedamies, gan raudādami divi tūkstoši Kurzemes zemnieku, kas kara apstākļos no bada posta bēgdami bija sabēguši Rīgā, kur viņus visu laiku ar pārtiku apgādāja Rīgas rāte.
7. jūlijā hercogu un viņa svītu līdz Daugavas krastam pavadīja gan feldmāršals Duglass ar saviem pavadoņiem, gan Rīgas dāmas. Otrā Daugavas krastā hercogu sagaidīt līdz ar citiem Kurzemes augstmaņiem bija ieradies landhofmeistars Reke, landmāršals Rummels, kā arī Piltenes novada landrāts Vīgands. Hercogu gaidīja skaista kariete ar logiem un aizjūgtiem skaistiem bēriem zirgiem, kā arī sešas citas karietes pārējai hercoga svītai. Līdz vakaram tika sasniegta Klīvmuiža (Lielupes labajā krastā pretī Kalnciemam), kur pārgulēja nakti.
9. jūlijā pēc pusdienām brauca uz Bērzi, kur hercogu sagaidīja kanclers Felkerzāms, Kurzemes hercogistes amatpersonas un vairāki muižnieki, kā arī pulkvedis Lībeks (Aklais leitnants) ar 4 karogiem. Kanclera apsveikuma runa ilga vairāk par pusstundu, pēc tam pusdienoja un turpināja ceļu uz Dobeli, kur ierīkojās uz naktsguļu. Skaistā Dobeles pils bija tā nopostīta, ka tai vairs nebija neviena loga, nevienu durvju vērtnes.
Dobelē hercogs palika arī 10 jūlijā.
11. jūlijā pēc abiem sprediķiem (hercogienei reformātu, hercogam luterāņu) un brokastīm brauca uz Auci, kur arī pārnakšņoja.
12. jūlijā nakšņoja Lutriņos, bet lielākā daļa kalpotāju un bagāžas tika nosūtīta uz Saldu, kur baku sērgas dēļ palika hercoga ģimene.
13. un 14. jūlijs tika pavadīti Skrundā, 15. jūlijs Tadaiķos.
16. jūlijā pēc pusdienu ieturēšanas hercogs Jēkabs ar visu svītu sasniedza sava ceļojuma galamērķi – Grobiņu.
Noslēgumā anonīmais brauciena apraksta autors atzīmē postu, ko hercogistei bija nodarījis karš. Hercoga muižas bija palikušas bez durvīm un logiem, bet bada nomocītie hercoga nabaga padotie vairāk līdzinājās ēnām, ne cilvēkiem.
17. jūlijs skaitījās un turpmāk tika svinēts kā Kurzemes atbrīvošanas diena no zviedriem. Grobiņas pils bija kļuvusi par hercoga Jēkaba rezidenci un tāda palika līdz pat 1661. gada oktobrim, kad hercogs pārcēlās atpakaļ uz Jelgavu. Varam iedomāties cik grūts, sarežģīts un reizē nozīmīgs bija gadu un trīs mēnešus garais hercoga Jēkaba valdīšanas Grobiņas periods, kad vajadzēja atjaunot, sakārtot un nostādīt uz normālām sliedēm dzīvi kara izpostītajā valstī. Diemžēl vēstures literatūrā par šo periodu mēs atradīsim vairāk leģendu, minējumu un aiz gudras frāzes slēptu nezināšanu nekā konkrētus faktus.

Attēlā: Hercoga Jēkaba mājupbrauciena apraksta titullapa. Apraksts sastādīts Liepājā 1660. gada 24. jūlijā, iespiests Kēnigsbergā.