4. Pārvalde un drošība

Viens no pirmajiem uzdevumiem hercogam Jēkabam pēc atgriešanās Kurzemē bija parūpēties par elementāru paša un ģimenes drošību, respektīvi, nodrošināt Grobiņas pils apsardzi. Hercogistes laikā garnizona dienestu pildīja algotņu karaspēks. Tāpēc jau piektajā dienā pēc ierašanās Grobiņā - 1660. gada 21. jūlijā hercogs Jēkabs rakstīja landmāršalam Vilhelmam fon Rummelam un uzdeva viņam nokomplektēt 500 vīru lielu rotu cietokšņa apsardzībai.
Kad 1660.gada 31. augustā poļi nodeva Jelgavas pili hercogam, arī tur vajadzēja izvietot garnizonu. Tas pats attiecās uz citām hercoga pilīm. Ir zināms, ka 1660. gada 9. oktobrī hercogs Jēkabs pats bija ieradies Jelgavā un no šejienes nosūtīja uzdevumu Bauskas pilskungam un komandantam inventarizēt un savest kārtībā Bauskā esošo militāro inventāru – lielgabalus, lodes, granātas un citus aizsardzības piederumus.
Algotņu karaspēka uzturēšana un ekipēšana pilnībā gūlās uz hercoga kasi. 1661. gada 25. janvārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja par Ādama Šubarta Liepājā ievestajiem audumiem, kuri bija domāti karaspēka mundieru šūšanai. 12. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Ādamam Šubartam uz Kēnigsbergu, ka viņa iesniegtais norēķins par audumu iepirkumu nesaskan ar faktisko daudzumu.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Jelgavu, ka no pasūtītajām 1162 olektīm audekla 500 olektis tikšot nosūtītas uz Bausku, lai tur pašūtu apģērbu Jelgavas garnizonam. Vienam vīram svārkiem un biksēm nedrīkstot izlietot vairāk par piecām olektīm auduma. Tikšot pasūtīta arī zamšāda vamžiem.
1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs rakstīja savam komisionāram Kopenhāgenā Frīdriham Pepingam, atbildot uz viņa piedāvājumu piegādāt musketes. Hercogs gribot zināt, kā ražojumu Pepings sola piegādāt – labas esot dāņu ražotās musketes.
Tomēr situācija valstī saglabājās nedroša. Patvarības atļāvās hercogistē palikušās poļu karaspēka vienības. Taču briesmas draudēja arī no Krievijas, kas līdz 1667. gada Andrusovas pamieram turpināja kara darbību ar Poliju.
Tieši drošības jautājums bija galvenais cēlonis, kāpēc hercogs Jēkabs 5. augustā sasauca landtāgu Grobiņā. Šoreiz šim hercogistes muižniecības parlamentam piemita dažas īpatnības.
Pirmkārt jau, landtāgs Grobiņā notika pirmo reizi, un ne Grobiņas pils šaurība, nedz nelielais Grobiņas miests nevarēja nodrošināt pienācīgu komfortu sabraukušajiem delegātiem.
Otrkārt, landtāgs tika sasaukts neparasti īsā laikā. Parastos apstākļos hercogs landtāga sanākšanu izziņoja vismaz sešas nedēļas iepriekš izsūtot paziņojumu virspilskungiem un pilskungiem, kas to nosūtīja uz vēlēšanu iecirkņiem (administratīvajām draudzēm – Kirchspiel, districtum). Katrs no 27 iecirkņiem sūtīja vienu pārstāvi. Iecirkņa vēlēšanu sapulce sanāca divas nedēļas pirms landtāga un tajā piedalījās visi iecirkņa muižnieki. Sapulcē apsprieda hercoga izvirzītās dienas kārtības jautājumus un noteica, kā par tiem jābalso landtāgā viņu izvēlētajam pārstāvim. Grobiņas landtāgs sanāca jau divdesmitajā dienā pēc hercoga atgriešanās.
Treškārt, 1660. gada 5. augustā Grobiņā sanāca apvienotais Kurzemes un Piltenes landtāgs. Piltenes novada - Polijas karalim tieši pakļautās kādreizējās Kurzemes bīskapijas teritorijas lēņa tiesības tas bija nodevis Brandenburgas kūrfirstam. Sākoties karam 1655. gadā zviedri Piltenes novadu kā Polijai piederošu provinci okupēja. Piltenes muižniecība sāka ar skaudību skatīties uz Kurzemes hercogisti, kas bija saglabājusi neitralitāti un izteica vēlēšanos pakļauties hercogam Jēkabam. Polijas karalis Johans Kazimirs, kas atradās spiedīgos kara apstākļos tam labprāt piekrita un 1656. gada 12. jūnijā kara nometnē pie Varšavas parakstīja dokumentu par Piltenes lēņa tiesību nodošanu hercogam Jēkabam. Hercogam gan vēl nācās samaksāt 50 tūkstošus dālderu zviedriem, lai tie atstātu Pilteni. Tā pēc 1660. gada 30. aprīļa Olīvas pamiera līgumā hercoga Jēkaba tiesības uz Pilteni bija no jauna apliecinātas. 1660. gada vasarā Piltenes novadu Polijas karaļa komisāri nodeva hercogam Jēkabam. Tādā veidā Grobiņas landtāgā sanāca ne tikai Kurzemes, bet arī Piltenes novada pārstāvji – Ernsts fon der Ostens, saukts Zakens no Valtaiķu draudzes un Ēdoles deputāts Gerhards Nolde.
Parasti landtāgi sākās ar to, ka no rīta deputāti piedalījās baznīcas dievkalpojumā. Pēc tam ievēlēja landtāga priekšsēdētāju jeb māršalu. Grobiņā par maršalu ievēlēja Jelgavas iecirkņa deputātu Bartoldu fon Pletenbergu. Pēc landtāga konstituēšanās tika izvēlēta īpaša deputācija, kas devās pie hercoga. Deputāciju sagaidīja hercoga virspadomnieks landmāršals. Pēc tam visus deputātus ieveda hercoga audienču zālē, kur landtāga maršals Pletenbergs uzrunāja hercogu. Hercoga vārdā atbildēja kanclers Melhiors fon Felkerzāms. Tad hercogs apsveicinājās ar katru deputātu un sniedza galma mielastu. Landtāga sēdēs hercogu pārstāvēja hercoga virspadomnieks, landhofmeistars Frīdrihs Johans fon der Reke un hercoga virspadomnieks, kanclers Felkerzāms.
Hercogs Jēkabs un Grobiņas landtāga delegāti landtāga lēmumu parakstīja 1660. gada 13. augustā. Tā pirmajā punktā bija teikts, ka, ņemot vērā bīstamo situāciju, kāda saglabājas šajā zemē par visu vairāk nepieciešams ir apsargāt zemes robežas, ko pieprasa arī Polijas karaļa šīs zemes iedzīvotājiem izdotais Universāls. Atbilstoši tam hercogs bija izteicis priekšlikumus, kādā veidā būtu veicami aizsardzības pasākumi. Bet, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, kad ne tikai visu izlaupa un izēd draugi un ienaidnieki, bet arī liela daļa pavalstnieku bada dēļ ir miruši un muižas lielāko tiesu ir izlaupītas un tukšas, tad deputāti nav spējīgi pieņemt lēmumu par hercoga priekšlikumiem, bet viņi tos apspriedīs draudzēs un jautājumu izlems nākošajā landtāgā, kuru paredzēts sasaukt 16. septembrī.
Tomēr landtāgs pieņēma lēmumu par jātnieku dienesta (Rossdienst) iesaukšanu.
Hercogistē bez algotņu armijas pastāvēja arī lēņa karaspēks jeb tā sauktais jātnieku dienests, kurā no katriem privāto un hercoga muižu 20 zemes arkliem bija jādod viens bruņots jātnieks ar zirgu līdz ar viņa kalpu kājnieku un jānodrošina to uzturēšana. (Kritiskās situācijās varēja tikt noteikts tā sauktais dubultais jātnieku dienests – viens karavīrs no 10 zemes arkliem). Jātnieku dienestu hercogs varēja iesaukt tikai ar landtāga piekrišanu. Tā arī Grobiņas landtāgs noteica, ka “ikviens [muižnieks] pildīs noteikto pienācīgo jātnieku dienestu, proti, apgādās vienu labu vīru vācu svārkos un zābakos ar labu zirgu, labiem segliem, zobenu un pāri pistoļu līdz ar vienu vācu vai nevācu kalpu – kājnieku ar šaujamieroci un zobenu, sarkanos vācu svārkos, kurpēs un zeķēs. Tāpat viņiem pārtika un munīcija 4 nedēļu laikā, bet, jo ātrāk, jo labāk, ir neiztrūkstoši jānogādā Jelgavā. Par vilcināšanos vainīgie tiks sodīti ar 100 dālderiem. Kad zemei briesmas būs garām, tad jātnieki un kājnieki nekavējoties tiks atlaisti /../ Uz tām vietām, kur jātnieki tiks izvietoti ziemas mītnēs, jānogādā zirgiem siens /../”
16. septembrī iecerētais landtāgs tomēr nesanāca. Nākošā landtāga sasaukšanu hercogs Jēkabs izsludināja 1660. gada 12. novembrī no Lutriņiem, kur viņš uzturējās kārtojot turienes manufaktūru darba jautājumus un noteica landtāga sanākšanu Grobiņā 1661. gada 7. janvārī. Vēl 15. novembrī hercogs no Lutriņiem deva rīkojumu Bauskas pilskungam Vilhelmam Korfam veikt pasākumus landtāga nodrošināšanai Bauskas draudzē.
1661. gada 7. janvārī Grobiņā sanāca izsludinātais landtāgs, bet tā lēmums tika parakstīts tikai 3. februārī.
Bez tam 1661. gada februārī Grobiņā hercogs Jēkabs galīgi noformēja juridiskās attiecības ar Piltenes novada muižniecību. 25. februārī Grobiņā tika parakstīta vienošanās (Transaction) starp hercogu Jēkabu no vienas puses un 48 Piltenes muižniecības pārstāvjiem no otras puses. Piltenes muižniecība atzina hercogu Jēkabu par savas zemes valdnieku un pakļāvās viņa jurisdikcijai kā politiskajos tā baznīcas jautājumos. Taču Piltenes muižniecība saglabāja savas privilēģijas un brīvības tiesas lietās. Pirmā tiesas instance viņiem palika Piltenes novada virspilskungs ar tiesas notāru.
Nākošais Kurzemes landtāgs jau notika no 1661. gada 23. maija līdz 2. jūnijam Jelgavā, kaut arī hercoga rezidence joprojām vēl bija Grobiņā. Mēs nevaram pateikt, kurā datumā hercogs izbrauca no Grobiņas uz Jelgavu, bet jau 22. maijā hercogiene Luīze Šarlote no Grobiņas viņam nosūtīja vēstuli. Bez tam viņa rakstīja hercogam no Grobiņas uz Jelgavu vēl 25. un 27. maijā, kā arī 1. jūnijā. 2. jūnijā hercogs Jēkabs Jelgavā parakstīja landtāga lēmumu, bet jau 4. jūnijā viņš bija atpakaļ Grobiņā, jo kā mēs redzējām šajā dienā viņš Grobiņā deva rīkojumu izsniegt Pēterim Batenam 400 dukātu.
No šī perioda mūs varētu interesēt vēl viens hercoga Jēkaba Grobiņā izdotais administratīvais akts. Proti, saskaņā ar Liepājas pilsētas privilēģiju noteikumiem 1661. gada 25. aprīlī hercogs Jēkabs izdeva rezolūciju par Melhiora Šildera apstiprināšanu Liepājas birģermeistara amatā. Liepājnieki viņu ievēlēja pēc tam kad iepriekšējais birģermeistars bija atkāpies no amata aizbildinoties ar vecumu, kaut gan patiesais cēlonis bija hercogam iesniegtās sūdzības par viņa nelikumīgajām izrīcībām. Šajā pašā dienā hercogs Jēkabs uz liepājnieku lūgumu apstiprināja viņu ievēlēto rātskungu Detlofu Izernhāgenu par tiesas soģi (gerihtsfogtu).