6. Druvas ir jāapsēj.

Neauglīgs būs jautājums, kurā jomā hercoga Jēkaba ģēnijs izpaudās spēcīgāk, kas viņš bija vairāk – valstsvīrs vai tautsaimnieks. Reizēm rodas iespaids, ka viņa valdnieka un diplomāta darbība bija pakārtota viņa grandiozā biznesa nodrošināšanai. No otras puses, tik mazas vasaļvalsts valdniekam, kura rīcībā turklāt nav vērā ņemama militārā spēka, uzstāties kā pasaules diplomātiskās cīņas smagsvaram nebija iespējams bez vērā ņemamiem ekonomiskajiem līdzekļiem. Taču karā bija sagrautas visas nozīmīgākās hercoga Jēkaba saimniecības nozares: hercoga muižu saimniecība, manufaktūru rūpniecība, kuģniecība un koloniju apsaimniekošana. Šo nozaru atjaunošanai savā Grobiņas periodā hercogs ielika varbūt pat vairāk personisko pūļu, enerģijas, spēka un neatlaidības nekā visas šīs sistēmas sākotnējā radīšanā, kas bija veidota mierīgas valsts pārvaldes periodā.
Vispirms bija jāķeras pie muižu saimniecības atjaunošanas, jo tā nodrošināja ne tikai iztiku, deva eksportpreces un līdz ar to bija nozīmīgs avots tukšās kases pildīšanai, bet arī deva izejvielas daudzām manufaktūru rūpniecības nozarēm.
Mēs jau redzējām, ka hercogam izdevās atgūt Prūsijā saglābtos zirgus. Taču gaļas lopu hercoga muižās nebija palicis vairs praktiski nemaz. 1660. gada 3. augustā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Amsterdamas tirgotājam Bērendam Frēzenam, ka lopi kara laikā iznīcināti un tāpēc lūdza iepirkt un ar pirmo kuģi atsūtīt hercoga muižām vajadzīgās 300 cūkas.
Taču lopu iegādes jautājums nerisinājās nedz viegli, nedz ātri. Par to liecina hercoga Jēkaba 1661. gada 22. februāra vēstule no Grobiņas hercoga rezidentam Amsterdamā Heinriham Mombēram. Hercogs jau vairākkārt esot rakstījis viņam kuģa Temperantia remonta lietā. (Par hercoga flotes lietām īpaši runāsim vēlāk) Tam būtu jānotiek pēc iespējas ātrāk, jo ir dots rīkojums kapteinim Jakobam Dauzenam braukt ar šo kuģi uz Franciju pēc sāls, kā arī paņemt 10 mucas Anžujas vīna un vēlākais aprīļa beigās atgriezties Kurzemē, jo sāls ir vajadzīga lopu iepirkšanai, kuru pašlaik hercoga saimniecībās ļoti trūkstot.
Šajā pašā dienā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Amsterdamu Jakobam Dauzenam un atkārtoja vēstulē Mombēram rakstīto uzdevumu.
Sarežģīta bija situācija ar labības krājumiem. Hercogs personīgi pārzināja katra labības pūra izlietošanu.
Bija jāsagādā ievērojams labības daudzums garnizonu uzturēšanai atgūtajās hercoga pilīs. Tā 1661. gada 26. janvārī hercogs Jēkabs Grobiņā deva rīkojumu par 50 pūru rudzu un 100 pūru auzu izsniegšanu Bauskai, bet 1661. gada 23. februārī pavēlēja nosūtīt uz Jelgavas pili no Grenčiem 2 lastus rudzu un no Bērzmuižas 1 lastu.
Labība bija arī jāizsniedz amatnieku un amatpersonu uzturam. 1661. gada 19. janvārī hercogs lika izsniegt tikko ieceltajam hercoga ieroču meistaram Fīlipam Melleram 6 pūrus rudzu un 3 pūrus miežu, 14. februārī kapteiņa Martina Martensa sievai 24 pūrus rudzu.
1661. gada 28. janvārī hercogs deva norādījumu Kuldīgas amtmanim izsniegt no dzirnavām 8 pūrus rudzu.
1661. gada 19. februārī hercogs Jēkabs uzdeva Nīcas amtmanim Pēterim Koskulam piegadāt pret kvīti Sventājas krasta soģim 10 pūrus miežu iesala un 10 pūrus rudzu.
1661. gada 11. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Palangas žīdu muitniekam (Zolleinnehmer der Juden zu Polangen) Abramovicam, ka nevar apmierināt viņa lūgumu pēc graudiem vai miltiem, jo viņam pašam esot labi zināms, kāds stāvoklis ir hercoga muižās.
Tomēr naudas trūkums spieda hercogu mēģināt atlicināt kādu daudzumu no trūcīgajiem labības krājumiem arī pārdošanai. Tā 1661. gada 4. martā hercogs Jēkabs Grobiņā deva rīkojumu Vecāsmuižas (Newgut, tag. Vecumnieki) amtmanim izsniegt pret samaksu Martenam Blehertam 100 pūrus miežu.
Jau 1660. gada 14. augustā hercogs Jēkabs no Grobiņas nosūtīja vēstules Dancigas, Kēnigsbergas un Mēmeles tirgotājiem, lai uzzinātu, kādas iespējas pārdot auzas. Hercogs gribēja pārdot 150 lastu auzu no savām muižām.
1661. gada 21. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Gerhardam Tomsenam uz Toruņu un izteica pārmetumus, ka viņš neziņo, kur pašlaik atrodas un no kurienes uz kurieni brauc. Hercogs gribot no viņa saņemt ziņas, kāda nauda iet Polijā, kā arī to, vai ir saņemta viena nosūtīto miežu, auzu un griķu (tatarka) graudu partija un kādas pašlaik ir labības cenas.
1661. gada 1. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Kēnigsbergu Ādamam Šubartam, ka saņēmis no viņa detalizētu informāciju par stāvokli labības tirgū. Hercogs viņam piegādās 100 lastu no katras labības – rudzus, miežus un auzas, bet vispirms vajadzētu vienoties par rēķinu un tad gaidīs ziņu, uz kurieni labība jānogādā.
1661. gada 5. martā hercogs Jēkabs rakstīja Ādamam Šubartam, atbildot uz viņa 27. februāra vēstuli par labības sūtīšanu uz Mēmeli, kā arī par vilnas piegādi.
Vispār nav viegli izprotama šī labības iztirgošana laikā, kad par galveno problēmu ir kļuvusi nevis labības pārdošana, bet labības sēklu iegāde, lai varētu apsēt hercoga muižu laukus. Iespējams, ka tai bija spekulatīvs raksturs – hercogs pārdeva labību, lai iegūtu skaidru naudu savu spiedīgo finanšu rēķinu kārtošanai, bet sēklu iepirka uz nomaksu līdz Mārtiņiem. Sēklas meklēšanu hercogs izvērsa visos iespējamajos virzienos.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Hansam Štempelam uz Rēveli. Viņš gaidot no Rēveles sēklas paraugus. Hercogs cerot saņemt no Rēveles sēklai no katras labības – rudziem, miežiem un auzām pa 50 līdz 100 lastu. 1661. gada 12. marta vēstulē hercogs lika Hansam Štempelam iepirkt un ar šķuti atsūtīt 40 lastu graudu sēklai – pusi miežu un pusi auzu.
1661. gada 14. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Jakobam Versmanam Rēvēlē par sēklas labības sagādāšanu un tajā pašā dienā rakstīja Rēveles ģenerālgubernatoram, ka viņš uzdevis Hansam Štempelam un Jakobam Versmanam piegādāt graudus un lūdz viņiem izsniegt pases.
1661. gada 12. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Jakobam Mērmanam Rēvelē, lai sūta ar vienu šķuti iepirkto rudzu, miežu un auzu sēklas uz Enguri. Samaksa uz interesēm (6 %) līdz Mārtiņiem. Graudi jāpieved līdz sējas laikam.
1661. gada 24. februārī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja uz Narvu Hansam Šteinholdam, vai no Narvas nevar dabūt 50 līdz 100 lastu katra veida labības sēklai. Šīs vēstules prasību hercogs Jēkabs atkārtoja 1661. gada 12. marta vēstulē.
1661. gada 5. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas atkārtoti pieprasīja no sava komisionāra Dancigā Albrehta Laues steidzamu informāciju par labības cenām. 12. martā hercogs Albrehtam Lauem apstiprināja iepriekš rakstīto par labības sēklas graudu iepirkšanu.
1661. gada 5. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Albrehtam Lauem un uzdeva vistuvākā laikā paziņot graudu cenu Polijā. Ja graudus nedabūs, tad hercogam ar viņu vispār vairāk nekādu darījumu nebūšot. Sējas laiks nāk virsū un laukus nevar atstāt neapsētus, tāpēc turpmākām ilgstošām sarakstēm laika vairs nav palicis. Un vēl hercogs uzdod atsūtīt 2 vai 3 mucas garšīgo Reinas vīnu, kas garšo hercogienei.
8. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, ka Polijā labības cenas nav tās zemākās, tāpēc uzdod atsūtīt tikai 20 lastus auzu un 30 lastus miežu, bet lai ņem vērā, ka sējas laiks ir pie durvīm.
22. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, ka 40 lasti miežu un 40 lasti auzu sēklu jāizsūta vēl šajā mēnesī, samaksās tiks līdz Mārtiņiem, bet 29. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja, ka no Albrehta Laues 22. aprīļa vēstules uzzinājis, ka kuģis ar iepirktiem 20 lastiem miežu un 20 lastiem auzu no Lībekas ar labu vēju izgājis uz Enguri. Hercogs izsaka prieku par paveikto.
2. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Engures amtmanim Fīlipam Buholcam, ka drīz no Dancigas pienāks kuģis ar labību. Labība tīri jāizgrābj no kuģa, jānosver un jāizsniedz kvīts kapteinim. Kuģis uz ātrāko jāpiekrauj ar malku un jānosūta uz Dancigu. Hercogam ziņu par kuģa pienākšanu izsūtīt dienas vai nakts laikā.
9. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem, lai rēķinus par iepirkto labību piesūta Heinriham Mombēram Amsterdamā.
16. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albertam Lauem Dancigā, ka līdz šim vēl gaidot šķuti ar miežiem un auzām, bet Engurē no tās vēl nav ne ziņas, ne miņas. Kāds majors esot ziņojis, ka tā štrandējusi pie Gernihas. Hercogs izsaka pārliecību, ka šķute būs bijusi apdrošināta.
Vēl 20. maijā hercogs Jēkabs rakstīja Albrehtam Lauem par pazudušo šķuti.
Vienlaicīgi hercogs labību meklēja arī Rīgā. 1661. gada 11. martā viņš no Grobiņas rakstīja Rīgas tirgotājam Heinriham Voldersam un izteica neapmierinātību, ka nav iepirkta un nosūtīta uz viņa un hercogienes muižām labības sēkla.
Arī 28. martā hercogs rakstīja Heningam Voldersam par sēklu iepirkšanu. Sakarā ar šo lietu kārtošanu koktirdzniecība pašlaik esot apstājusies.
12. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Heningam Voldersam, atkārtojot 9. marta vēstulē rakstīto. Tā kā hercogs tagad nevar apmaksāt naudā, tad līdz Mārtiņiem maksās ar asignācijām uz interesēm. Ja varētu piegādāt kaut 60 lastu auzu, tas būtu ļoti labi. Būtu jau iespējams vajadzīgo sēklas daudzumu atvest no Dancigas, bet laika par maz, jo sējas laiks jau klāt.
20. aprīlī hercogs Jēkabs rakstīja Heningam Voldersam Rīgā un lūdza izpildīt pasūtījumu.
12. maijā hercogs rakstīja Heningam Voldersam, ka pastāv iespēja, ka šķute no Dancigas ar sāli, miežiem un auzām varētu būt štrandējusi. Ja sēklas nedabūs laikā, tas būs liels zaudējums, tāpēc hercogs atkārto iepriekšējo lūgumu piegādāt sēklu.
1661. gada 8. aprīlī hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Anhaltas hercogam, Askānijas grāfam, Cerbstas kungam Ludvigam par 100 mucām miežu un 100 mucām zirņu sēklu, kas paraugam atsūtītas uz Hamburgu. Gribētu lai sēklu līdz maijam varētu atvest. Par cenu un muitu vienosies hercogiene Luīze Šarlote.
1661. gada 20. aprīlī hercogiene Luīze Šarlote sēklu labībai pasūtīja no Brandenburgas.