5. Ķeizara sūtniecība

1661. gadā no 30. marta līdz 2. aprīlim hercogs Grobiņā uzņēma uz Krieviju ceļojošo Vācijas ķeizara Leopolda I sūtni Augustīnu Meierbergu. Kāda sīka detaļa raksturo to, cik sarežģīta problēma hercogam šajā laikā bija izrādīt pienācīgo godu uzņemot augsto sūtniecību. 30. martā hercogs Jēkabs no Grobiņas rakstīja Pēterim Batenam, ka gaida ķeizara sūtņu ierašanos, tāpēc lūdz steidzami atsūtīt pāris ūkšas piemērota vīna (1 ūkša = 180 stopi).
Ļoti konspektīvu atskaites ziņojumu par sūtniecības darbību Meierbergs iesniedza ķeizaram pēc atgriešanās 1663. gadā. Tajā viņš rakstīja, ka pēc izbraukšanas no Vīnes 17. februārī sūtniecība nonāca 27. februārī Breslavā (tag. Vroclava Polijā), bet 12. martā ieradās Dancigā (tag. Gdaņska Polijā).
“17. datumā mēs devāmies tālākā ceļā un 30. sasniedzām Grobiņu (Grubinum), kas kalpo par Kurzemes hercoga rezidenci. Uz šīs provinces robežas pēc viņa rīkojuma mūs sagaidīja vairāki muižnieki trijās karietēs, bet, kad piebraucām pusjūdzes attālumā no Grobiņas, mums pretī izbrauca pats provinces priekšnieks ar daudziem muižniekiem četrās karietēs. Hercoga vārdā mūs labvēlīgi sveicot, viņš piedāvāja mums sava valdnieka karieti un aizveda līdz pilij. Izkāpjot no karietes pie lieveņa mūs sagaidīja pats hercogs un piedāvāja mums istabas, kas bija mums paredzētas. Trīs dienas, ko mēs pavadījām pie viņa, mūs uzņēma ar visu iespējamo labvēlību un padevības apliecinājumiem Jūsu Ķeizariskajai Augstībai.
Marta pēdējā dienā mēs izpildījām Jūsu Ķeizariskās Augstības visžēlastīgāko uzdevumu kā attiecībā uz Viņu pašu, tā arī Viņa dzīvesbiedri un Viņam un Viņai nodevām Jūsu Ķeizariskās Augstības vēstules.
Atstājuši Grobiņu 2. aprīlī, mēs 16. aprīlī ieradāmies Secē (Tzendzenium), no kurienes devām ziņu par savu ierašanos maskaviešu vojevodam Koknesē.”
Daudz izvērstāk sūtniecības braucienu, līdz ar plašiem vēsturiskiem ekskursiem A. Meijerbergs ir aprakstījis grāmatā “Ceļojums uz Moskoviju”, kas izdota virākos izdevumos dažādās valodās.
Vispirms jau jāatzīmē sūtniecības nelaipnā uzņemšana Mēmelē (tag. Klaipēda Lietuvā). A. Meierbergs raksta: “ Un Mēmeles cietokšņa priekšnieks un pilsētas valdošās personas izturējās pret mums tik rupji, ka mēs ne ar kādām lūgšanām nevarējām viņus piedabūt sagatavot mums par naudu pajūgus līdz tuvākajai Kurzemes vietai. Tā mums tur nācās gaidīt veselas divas dienas, kamēr nenolīgām citus zemnieku ratus, ar kuriem devāmies ceļā un veikuši 25 jūdzes [(?), acīmredzot verstis] ieradāmies Žemaitijas ciemā Sventājā (Heiligaviam), kur pārnakšņojām.”
Pēc neliela, Žemaitijai veltīta vēsturiska ekskursa. A. Meierbergs turpina: “Nākošajā dienā mēs tūlīt pārcēlāmies pāri tāda paša nosaukuma upei, kas tek aiz pilsētas un kas veido robežu starp Žemaitiju un Kurzemi, un, netālu pabraukuši, ieraudzījām četrus hercoga galminiekus no vietējiem muižniekiem, kas mūs gaidīja. Viņi mūs uzņēma sava hercoga vārdā ar godu un 3 karietēs aizveda uz Rucavu (Rutzaviam), desmit verstis no turienes. Nākošajā dienā, nobraukuši vēl 8 jūdzes mēs jau bijām 2 jūdzes no Grobiņas. Mūs sagaidīja novada pārvaldnieks Johans Frīdrihs Reke ar daudziem pavadošajiem muižniekiem un 4 citām karietēm. Pēc tam viņš mūs hercoga vārdā ļoti labvēlīgi uzņēma un aizveda uz pili ar pašu sava valdnieka karieti. Bet tur, izkāpjot no karietes, uz lieveņa mūs pieņēma pats hercogs un aizveda uz atbraucēju istabām.
No rīta mēs izpildījām pieklājības pienākumu, ko mums visžēlīgi bija uzlicis pats Imperators un kā pret pašu hercogu, tā arī viņa dzīves biedri Aloizu Šarloti, gaišo princesi, Brandenburgas kūrfirsta Frīdriha Vilhelma māsu.”
Tālāk, noslēdzot Kurzemei veltīto vēsturisko ekskursu A. Meierbergs raksta: “Pie Ventas grīvas, kas iespējams ieguvusi šo vārdu no venediem, kas senatnē dzīvojuši pie šīs jūras, augstienē atrodas neliela pilsēta Ventspils, kur jūra veido ērtu piestātni. Bet vēl ērtāka piestātne ir pie Liepājas salas iepretī Grobiņai. Izmantojot šādas ērtības, hercogs, atdarinot Zālamanu, nodarbojas ar tirdzniecību sūtot pilnvarotos. Viņš savus preču un kara kuģus sūta pat uz Ameriku, kur viņam pieder Tobago sala un uz Austrumu jūras krastiem, kur viņam ir vēl mazāka saliņa, respektīvi, Gambija.”
Šī piezīme apliecina, ka Meierbergs nav Liepājā bijis, bet braucis no Rucavas uz Grobiņu caur Bārtu. Viņa priekšstats par Liepājas salu ir veidojies no 16. gadsimta karšu tradīcijas, kas turpinājās Eiropas kartogrāfijā vēl 17. gadsimtā, kad Liepāja tiek atzīmēta uz salas iepretī jūras līcim tagadēja Liepājas ezera vietā. Turklāt, Meierberga ceļojuma laikā Liepājā vairs ērtas ostas nebija – kuģi uz izkraušanas un iekraušanas laiku stāvēja noenkuroti reidā.
Par tālāko ceļojumu Meierbergs raksta: “2. aprīlī mēs izbraucām no Grobiņas un par tālāko ceļojumu pēc hercoga pavēles gādāja Lietuvas muižnieks un Dobeles vojevoda Frīdrihs Drankovičs. Mūsu ērtībai viņš izmantoja hercoga un savus pajūgus, turklāt bez kādiem izdevumiem no mūsu puses un 13. aprīlī ar pūlēm aizveda mūs līdz Secei uz Zemgales robežas.”
Meierberga sūtniecības sastāvā bija zīmētājs Johans Rūdolfs Štorns. Viņš ceļojuma Kurzemes maršrutā ir piefiksējis desmit zīmējumus. Tiem ir dotas arī īsas anotācijas. Starp citu, šie zīmējumi precizē ceļojuma maršrutu, norādot uz vietām, kas Meierberga aprakstā nav pieminētas un komentāri spilgti parāda to, kāpēc hercogam bija jādzīvo Grobiņā. Tā sauktajā “Meierberga albūmā” ir šādi Kurzemes maršruta zīmējumi ar attiecīgiem parakstiem:
1. Palanga, Žemaitijas ciems Lietuvā, kas pieder Polijas karalim un atrodas trīs jūdzes no Mēmeles. Šeit atrodas pirmais muitas punkts, otrais ir Sventājā, bet trešais Kretingā. Šie trīs muitas punkti katru gadu ienes desmit tūkstošus vācu guldeņu, kas nonāk Polijas karalienei.
2. Grobiņa, pilsētiņa un cietoksnis trīs jūdzes no Bārtas; pieder Kurzemes hercogam, kas 1661. gada aprīlī atradās šeit ar savu sievu, bērniem un visu galmu.
3. Skrunda, Kurzemes hercoga pils, 1659. gadā zviedru nocietināta. Viņiem šeit bija 130 cilvēku liels garnizons un 20 lielgabalu. Šī pils atrodas trīs jūdzes no Padures diezgan ievērojamas upes krastā, kura zem Ventspils ieplūst Baltijas jūrā un tur veido ēru ostu.
4. Saldus pils, un Kurzemes hercoga pilsnovada centrs (Amtshoff) četras jūdzes no Skrundas. Šo pili pēdējā karā 1659. gadā zviedri izlaupīja un nopostīja.
5. Melnais krogs [Schwarthe Krug, Žvārde] Kurzemē, pieder pulkvedim Putkameram, divas jūdzes no Saldus.
6. Auce, Kurzemes hercoga pilsnovada centrs, divas jūdzes no Melnā kroga, Auces ezera krastā.
7. Dobele, Kurzemes hercogam piederoša pils, divas jūdzes no Pokaiņiem, Bērzes upes krastā; šo pili zviedri ir pilnīgi nopostījuši.
8. Zaļā muiža, Kurzemes hercoga pilsnovada centrs divas jūdzes no Dobeles.
9. Emburga, Kurzemes hercoga pils un pilsnovada centrs; tā ir pilnīgi nopostīta un atrodas pusjūdzi no Svētes. Pils priekšā tek liela, plata upe, kas saucas Lielupe (Aa), pa kuru uz leju Zemgalē netālu no Jelgavas pilsētas atrodas lieliska pils, kurā miera laikā ir hercoga rezidence. Pie šīs upes 1658. gadā stāvēja no Zviedrijas atnākušais ģenerālis Duglass ar 8000 vīru lielu karaspēku, no kuriem viņš 400 ar pārsietām galvām sūtīja pa upi lejup, uzdodot tos par slimiem. Nonākuši Jelgavā, viņi nodevīgi ieņēma cietoksni un sagūstīja hercogu ar sievu un bērniem un daudziem galminiekiem, ko pēc ģenerāļa pavēles nosūtīja uz Ivangorodu pie Narvas Ingermanlandē. – Šajā vietā mūs sagaidīja pulkvedis Lībeks ar 40 jātniekiem.
10. Lieliecava, Kurzemes hercoga muiža divas jūdzes no Emburgas, pie palielas upes, kas saucas tāpat. Šeit atrodas pārceltuve.

Attēlā: Grobiņa 1661. gadā. Zīmējums no Meierberga albūma. Attēlā redzama Meierberga sūtniecības iebraukšana Grobiņā. Jātnieku pavadībā pāri dzirnavu aizsprostam brauc trīs karietes. Ceļa kreisajā pusē pretī pilij vienkāršs zvanu tornis ar trim zvaniem. Aiz pils pa labi Grobiņas pilsēta, tajā redzams ugunsgrēks, lai gan Meierbergs to nepiemin.